Nākošais raksts lūk pienāca diezgan ātri. :)Šodienas mērķis, galapunkts jeb pārbaudījums mūsu klasei bija Ārlavu posms. Pagājušajā gadā bijām apmeklējuši Godeļpolu - virvju trase kas iekārta kokos, šogad bija kaut kas līdzīgs, bet trases augstumi bija no 30cm. līdz 3m. un pat līdz 18m. Izaicinājums visai liels, bet sākumā mums ļāva vienam otru iekaustīt ar mīksta materiāla "gaismas zobeniem". Katrā gadījuma, lai gan ne pārbaudījums, bet jau izpriecājamies no sirds - kurš gan nebūtu priecīgs ja viņam dod brīvu vaļu iekaustīt savu klasesbiedru, pat skolotāja savu devu dabūja un par to pat bija diezgan laimīga :D
Ak jā, pirms mūs laida trasē un pirms mums iedeva šos mīkstos "gaismas zobenus" mums bija jānoklausās daži noteikumi un ar paceltiem īkšķiem jāapstiprina piekrišana tiem. Noteikumi pavisam vienkārši un nemaz nav sarežģīti.
Pirmais uzdevums - "Draudzīgās ciltis". Mūs sadalīja uz pusēm un lika nostāties katrai komandai uz savas platformas kas viena no otras atradās pāris metru attālumā. Mums, katrai ciltij ar savu valodu (cē, cē un mā, mā) bija jāsazinās un kopīgiem spēkiem, izmantojot divus baļķus tilta celšanai, bija jātiek uz pretējās platformas. Nebija viegli, kritām kādas četras reizes, bet beigu beigās, sadarbojoties un saprotot viens otru mēs tikām pāri un ar to arī pirmais uzdevums bija noslēdzies. Veiksmīgi jāatzīst.
Kopīgi vēl uzmundrinām komandu (zaļš, draudzīgs kaķis - rarrr) un dodamies uz nākamo uzdevumu.
Ieraugot nākošo uzdevumu pa galvu sāka šaudīties jautājumi "vai mēs maz' to spēsim?". Kad instruktors bija izskaidrojis mūsu uzdevumu un pateicis ko drīkst izmantot un ko ne, mums tika dotas četras minūtes lai iekārtotu trasi ar atļautajiem materiāliem kas domāti lai mums palīdzētu un lai vajadzības pēc mēs varētu izmēģināt atsevišķus elementus.
Iekļāvāmies laikā un izdarījām visu kā vajag.Sākumā mums gāja visai raiti un paļaujoties viens uz otru mēs tikām diezgan tālu, bet mēs nebijām rēķinājušies, ka tieši divi pēdējie trases posmi mūs tā aizkavēs.
Es, kā tā posma komandas kapteine centos visus uzmundrināt kā nu spēdama lai gan pašai līdzsvaru noturēt tajā brīdī bija visai grūti. :D
Mūsu drosmīgais Mārcis ziedoja sevi un atdeva visus savus spēkus lai palīdzētu visiem komandas biedriem iziet šos pēdējos divus trases posmus. Viņš nesūdzējās, ka viņam nācas vienu posmu iziet vairākkārt, jo daudziem no mums tas nebija pa spēkam, bet viņam tas likās visai jautri, vismaz tā varēja spriest pēc viņa sejas izteiksmes.
Pabeiguši uzdevumu instruktors mums pastāstīja cik radoši bijām, kā strādājām utt. Kārtējo reizi pabeidzot uzdevumu nobļaujam savu komandas saukli un dodamies tālāk. Esam tak saliedēta komanda tāpēc sauklis ar katru reizi kļuva aiz vien skaļāks. :)
Nākošais uzdevums bija visai jautrs, bet tomēr bija liels pārbaudījums mūsu spēkiem un arī tam cik ļoti spējam uzticēties savai komandai.Uzdevums bija tāds : Tevi iekarina striķi, kas ir iekārts ļoti augstu kokos un striķa otru galu tur tava komanda, kas pēc mana signāla skrienot velk striķi tevi automātiski uzraujot augšā. Kā nu kuru reizi sanāk, vai augšā tiec uzrauts ātri vai samērā lēnī, bet tas atkarīgs no tā cik komanda ir nogurusi vai spējīga pavilkt. :D
Nebija visai viegli, bet skats no augšas satriecošs.
Nākošais apgāza mūsu uzskatus par to, ka kāds no mūsu iedomātajiem mērķiem ir nesasniedzams. Jātiek bija pāri sienai, bet izmantot nedrīkstēja neko no apkārtējas vides, tikai to kas ir mums pašiem un savu spēku plus vēl radošo izdomu. :)
Pirmais augšā uzskrēja Mārcis, mazākais un ātrākais no mums. Doma jau it kā nebija no tām labākajām, bet beigās jau augšā tikām visi. Cik nu kuram viegli gāja un neiztika jau arī bez kritieniem un sasistām kājām.
Noguruši no šī posma dodamies tālāk, pēdējais posms - brīvais kritiens. Nosaukums diez ko smaidu sejā neiekaļ, bet tomēr devāmies turp. Mazliet satraukti un vēl pēdējā brīdi apdomājot vai maz to darīsim, nonākam pie pēdējā posma.
Tad nu rindas kārtībā dodamies augša uz platformas lai no tās vienkārši palaistos brīvajā kritienā un sevī kaut mazliet izjustu kādu daļiņu adrenalīna.
Diena aizvadīta vienkārši satriecoši, komandas gars nesalaužams un smaids uz visu atlikušo dienu. Protams jau neiztikt bez noguruma kas iekāpjot autobusā pārņēma tūliņ pat, bet pēc tādiem saspringtiem posmiem domāju, ka tas ir tikai normali.
Paldies manai komandai, šodien jūs bijāt kolosāli un tieši šodien pierādījās tas, ka lai arī kādi jūs būtu klasē ikdienā, vajadzības pēc iespējams uz jums varētu arī paļauties. :p
