Mana studentes dzīve. Septembra kopsavilkums.

Personally, I'm always ready to learn, although I
do not always like being taught.

/Winston Churchill/

Nu jau veselu mēnesi esmu oficiāli studentes statusā. Par spīti šausmīgajam iesākumam mans mēnesis ir pagājis diezgan normāli un bez jebkādām liekām problēmām.
Nu jau kaut cik orientējos tuvākajā Centrālās stacijas apkārtnē un iekšā vairs nevalda tas mazais stress, ka lielā pilsētā esmu viena.
Runājot par lekcijām. Esmu jau paguvusi iemīļot un arī ne tik ļoti priecāties par dažām lekcijām, kas atrodas pirmā semestra lekciju sarakstā. Ar prieku apmeklēju Vispārīgās psiholoģijas un Neirofizioloģijas lekcijas un uzņemu visu jauno un interesanto informāciju, ko pasniedzēji labprāt mums sniedz. Esmu iepazinusies arī ar savu pirmo praksi, kas ir vērošanas un pētīšanas prakse vispārizglītojošā skolā.
Protams, ir jau arī ne tik foršas lekcijas. Angļu valoda, tagad šo priekšmetu apmeklēju ne ar tādu sajūsmu kā tas varbūt bija vidusskolā. Lekcijas ir neinteresantas un mājasdarbi sastāv no prezentāciju veidošanas, kas nebūt man nesagādā nekādas problēmas. Vislielākā problēma, kas tiešām man sagādā problēmas, ir runāšana. Nav jau tā, ka es neprotu, bet neprot mani kursabiedri un vairāk sanāk tulkot nekā kaut ko pastāstīt. Un tad vēl Mācīšanās: teorija un prakse. Pirmā lekcija, kas man bija un kuru neapmeklēju tagad manī iedzen bailes. Pasniedzēja esot drausmīga un sadod kaudzi ar mājasdarbiem, ko izpildīt nemaz nav tik vienkārši.

"Lai izpildītu nākošo uzdevumu jums ir jāizlasa trīs dažādu autoru grāmatas, jāatrod un jāsalīdzina viņu teiktais par mācīšanu un mācīšanos. Neiedomājieties lasīt tikai dažās lapaspuses, jo es pārzinu visas grāmatas un zināšu, ja būsiet noslinkojuši."

 Grāmatas jau ar nav no tām plānākajām. Bet, kas jādara, jādara un labāk šo lietu ņemt nopietni nekā mest pāri, jo negribētos, lai pie šīs pasniedzējas būtu kāds parāds.

Tāds nu īsumā bija mans Septembra mēnesis studentes dzīve. Ceru, ka turpmāk viss ies vēl gludāk un lekcijas paliks aiz vien interesantākās. Varbūt jau nākamo mēnesi droši varēšu apgalvot, ka spēju pa Rīgu pārvietoties pilnīgi patstāvīgi un bez apmaldīšanās. Varbūt jau pavisam drīz teikšu, ka man patīk iet uz visām lekcijām bez izņēmumiem un ar prieku uzņemu jaunas zināšanas. Varbūt beigās izrādās, ka pasniedzēji nemaz nav tādi briesmoņi par kādiem viņus mālē.
Bet līdz tam vēl ir jādzīvo, jāmācās un jāiegūst iespaidi. :)