Pagājušā nedēļas nogale.

Pēdējie saules stari bez lietus un stipra vēja. Kāpjam mašīnā un braucam lūkoties zelta rudeni. Ne par velti cilvēki teikuši, ka šogad Latvijā sagaidāms bij' patiešām skaists rudens - Zelta rudens. :)
Tad nu apskatījām lapām piebirušās zemes un kokus kas savas lapas jau diezgan laicīgi sāk zaudēt. Koku galotnes pavisam plikas, citam tik pāris lapas vairs zaros karājas, bet kāds vēl pamanījies visu savu zelta kažoku noturēt savos zaros. Nāca jau vakars un tāpēc pārāk ilgi vairs ārā neuzturējāmies, bet devāmies mājup.
Nākošajā dienā pilnība nobrieduši izlemjam braukt uz Ventspili, sākuma doma gan bij' braukt uz Kuldīgu, bet to atmetām nezināmu iemeslu dēļ.
Tad nu sakāpjam mašīnā un šoreiz nebraucām vis divatā, bet gan četratā - līdzi vēl nācās ņemt brāli un mazo suni kurš nu jau ir ģimenes loceklis. :D Pa ceļam uz Ventspili paviesojamies Popes pagastā. Šajā pagastā ir ļoti skaista un veca muiža kas kā izrādās tagad ir Popes pamatskola - ak laimīgie bērni kas tur var mācīties. Muiža patiešām skaista un arī vecās kalpu mājas izskatās tīri frišas. Pils celta baroka stila.
Ventspilī ir bijis katrs un noteikti tagad padomās ko gan tur var apskatīt, ko tādu ko ES vēl neesmu redzējis. Protams redzēts ir daudz , bet katrreiz aizbraukt ir interesanti un tas ir kā jauns piedzīvojums, kaut tikai tāpēc lai paietos gar jūras krastu kas ne vienmēr ir tik mierīga.
Kāds nebija vēl tuvumā apskatījis Ventspils dažādās govis, bet mani turp vilka atklātā jūra. Laiks mūs lutināja ar saulīti, bet pie pašas jūras gan vējš mūs arī nedaudz pasaldēja.
Nosaluši kāpām mašīnā un braucām mājup, bet pa ceļam viens necils, bet tomēr apskates objekts apskatāms. Saucās pavisam dīvaini un arī nostāsts man likās visai jocīgs, bet nu cilvēki tā izdomājuši un tā nu tas ir. Velna beņķis - viens no lielākajiem Latvijas dižakmeņiem kas tikpat kā nav iegrimis zemē. Manuprāt teika gan ir nedaudz dīvaina, jo lai nu kas būtu par glābēju un miera salīdzēju, bet ne jau pats Velns. Bet teika paliek teika un tur neko mainīt.
Akmens tiešām visai iespaidīgs un vieta arī tīri tā neko. Lielāku akmeni vēl redzējusi nebiju tāpēc, lai gan objekts kādam nenozīmīgs, bet apskatīt domāju, ka var.
Tā nu lūk pa nedēļas nogali gāja man, ka gāja Jums? :)

Madness [ Dullais desmitnieks ]

14. oktobra pēcpusdiena. Tiek savākti pēdējie cilvēki sīvai cīņai starp vienpadsmitajām klasēm.
Noliktajā laikā sapulcējamies skolas lielajā zāle un gaidām pasākuma atklāšanu.
Pasākums tiek atklāts un pirmais pārbaudījums ir greipfrūtu pārnešana ar zoda palīdzību. Nebija viegli, bet ari ne tik grūti lai to nepaveiktu. Par cik mūsējie tik nopietni nebija gatavojušies un visu uztvēra ar smaidu rokās mēs samierinājāmies ar pateicību un centību kā arī nelieliem našķiem. Man palika greipfrūts (apelsīns).
Vēl pasākuma laikā izpildāmie uzdevumi:

• Ziloņu pastaiga (ar zeķubiksēm galva jānogāž pudeles)
  
• Sērkociņu kastīšu lasīšana (ar grāmatu uz galvas jāsalasa pēc iespējas vairāk zemē nolikto sērkociņu kastīšu)
  
• Monētu sišana (jātrāpa monēta glāze izsitot kartona gabaliņu zem tās)
• Lidmašīnu meistarošana uz lidināšana caur riņķi.
• Glāžu piramīda
• Papīra mūmija (pēc iespējas vairāk ap sevi jāaptin tualetes papīrs)
• Knaģu galva (pats sāpīgākais posms, bet tajā piedalījās arī meitenes.)

Sīkāku info. par katru no posmiem var apskatīt šeit Dullais desmitnieks TV3

Comenius projekta ietvaros.

Pirmā pietura šīsdienas maršrutā bija Sabile. Sabilē izkāpjot no autobusa taisnā ceļā pāri ielai dodamies uz nelielu koka rotaļlietu izstādi. Izstāde veidota ar domu tādu, ka ja kādreiz savā dzīvē esi kādai dzīvai radībai atņēmis dzīvību tad tev ir iespēja pateikties tai izstādē ievietojot sevis veidotu vai nopirktu koka rotaļlietu. Kaut kur pasaulē esot tāda cilts kas par katru klintīs nomedīto putniņu tam no zariem uzmeistaro mazu pieminekli ko iestiprina klints sienā. Izstāde bija visai īpatnēja, jo šoreiz mums bija jāiejūtas vai vismaz jāsaprot kā jūtas dzīvnieki, jo telpa bija maza un vis riņķī apjozta ar žogu.
Tālāk saraksta otrajā vietā atradās brīvdabas leļļu izstāde. Izstādi veido kāda veca sieva kas pati par saviem līdzekļiem un par dažiem ziedojumiem dodas uz humpalu veikaliem iepirkt kādas vecas, bet interesantas drēbes kurās vēlāk tiek ieģērbtas vecu salmu lelles. Visai interesanti jāsaka. Lelles katram notikumam un arī katriem svētkiem - pavāri, līgava ar līgavaini, bērnudārza grupiņa un riteņbraucēji, šuvēja un fotogrāfs u.c.
Apskatījuši izstādi dodamies ar kājām pāri tiltam - tilts tieši virs Abavas. Otrā pusē tiltam mūs jau gaida autobus kas ved mūs tālāk uz Pedvāli - Brīvdabas mākslas muzejs. Pedvālē nav tā ierastākā māksla, bet gan ļoti kreatīva un ar pirmo acu skatienu nemaz tik viegli nepateiksi ko mākslinieks bija domājis radot ko tādu. Mūsu uzmanību piesaistīja daudzi eksponāti, daudzi arī interesi neviesa un cits pat lika nesaprašanā raustīt plecus, bet kopā ar gidi mēs takās pavadījām nedaudz vairāk par stundu un tad jau laiks bij' pusdienot.
Tūliņ pēc pusdienām kāpjam atpakaļ autobusā un tālāk jau ceļš ved uz Talsiem. Jūs noteikti domāsiet kas gan tik īpašs varētu būt Talsos. Cits tur dzīvo, cits tur mācās un pavada katru darba dienu, bet cits tur varbūt nekad vēl nav bijis. Talsos bijām lai ārzemniekiem parādītu tradicionālās latviešu rotaļas, sveču liešanu un nelielu prezentāciju par to ko var apskatīt Talsos un tās apkārtnē. Prezentācija bija interesanta, bet stāstījums par to kā tapa pirmās sveces gan ne visai interesants. Viesi izlēja katrs savu sveci, apskatīja muzejā esošos eksponātus.
Nekad nebiju domājusi, ka spēlēt rotaļas var būt tik jautri. :D Nopietni! Viesi visu uztvēra ar tik lielu nopietnību un uzdevumā iegāja ar vislielāko aizrautību un azartu. Dejojot pavisam vienkāršo "Es ar Savu cisu Maisu" mēs visi bijām tik ļoti pārsmējušies, ka vairs nespējām noturēties kājas. Kad mūzika apklusa un man bija jāmeklē savs nākošais pāris lai nebūtu jādejo ar maisu, manu roku tik pēkšņi kāds saķēra, ka pat noreaģēt nespēju. Paskatījos un kāds Rumāņu puisis bij' saķēris manu roku un nepārtraukti teica "Sorry. sorry", jo laikam bija domājis, ka roku par stipru bija saņēmis lai gan patiesībā šokēta biju par to, ka vis notika ļoti zibenīgi. Tad nu beidzoties spēlei mūsu viesi saņēma savas gatavās sveces un mēs turpinājām savu darāmo.
Pēdējais plāna punkts šāi dienai bija spēle "Kā es gāju Talsus pētīt..." Spēle man personīgi nelikās līdz galam izdomāta, bet ārzemju viesiem šķita tā gāja pie sirds, jo viņi ar lielu aizrautību aplūkoja apskates objektus ko Talsos piedāvāja šī spēle.
Manuprāt diena bija patiešām izdevusies un tāds patīkams nogurums jūtams. Jauna pieredze un iespaidi sadarbojoties gan ar citu valstu skolēniem gan šo to apspriežot ar ārzemju skolotājiem. Tā piemēram ar Basku mākslas skolotāju mums bija ļoti interesanta saruna, jo viņam ir tik ļoti plašas intereses, ka viņš vēlējās zināt pilnībā visu par visu. No viņa tikai tie labākie iespaidi.
Visā visumā jautri pavadīta diena. Nav ko nožēlot.

Nobeigumā. Uzkāpjot Talsu pilskalnā katrai grupai bija jāuzraksta dzejolis ar četrām rindām par Talsiem. Divās valodās- latviešu un manā gadījumā Basku (Spāņu).
Vērtējiet.

Talsi.

Zelta rudens kalnus skāra
Kalna galā Maija māja,
Diāna tai pretī gāja
Daiļos Talsus lūkoties.

(Ceru, ka pareizi uzrakstīšu :D)

Talsin gora haritza
Ahateak uretan dabiltza
Talsu ezers-en arinzk dakar
Urgzinean bitsa.

/Red Baskue Team/