Lai gan jau pagājis ilgs laiks, tomēr izlēmu, ka vismaz mazliet padalīšos ar saviem iespaidiem pēc pirmā koncerta apmeklējuma.Jā, The Killers tūres koncerts Rīgā bija mans pirmais tāda mēroga ārzemju grupas koncerts kuru apmeklēju. Līdz šim man vēl nekad nebija radusies izdevība apmeklēt kādu no saviem iemīļotāko grupu koncertiem, kas tos sniedz šeit pat Rīgā. Metot pie malas visus traucēkļus, kas pamatā ir mani iekšējie konflikti pašai ar sevi, nolēmu šoreiz apmeklēt tieši šo koncertu. Meža parka estrāde, zem klajas debes un jaunākā The killers albumā tūre mani vilināja iegādāties biļeti.
Gaidītais datums pienāca nemanot un nu jau bija jāplāno braucies un viss pārējais ar to saistītais. Ka jau noteikts ieradāmies uz koncerta norises vietu laicīgi, lai tiktu pie labākām vietām, bet tur arī saskārāmies ar pirmajām problēmām. Pienāca laiks kad vārtiem vajadzēja vērties un laist iekšā pūli, bet tas nenotieka. Pagāja stunda, divas, trīs un tikai pulkstens astoņos kaut kas sāka notikt. Cilvēki stumdījās viens otram virsū, bet mēs veiksmīgi tikām iekšā vieni no pirmajiem līdz ar to arī vietas ieņēmām salīdzinoši tuvu skatuvei, bet.... Jau atkal nākas vilties un gaidīšana turpinās. Atkal divas stundas gaidām un neviens pat neiedomājas lielajam pūlim sniegt kaut kādus paziņojumus vai kaut ko, lai nolīdzinātu nepatīkamo situāciju. Varbūt tas tā vecmodīgi vai kā, bet es tiešām cerēju un gaidīju, ka kāds uzkāps uz skatuves un kaut vienkārši atvainosies, ka šādi viss sanācis, nomierinās sanervozējušos pūli un teiks, ka vēl mazliet un koncerts sāksies. Vilšanās, atkal nekā. Divas stundas gaidam, bet tad uz skatuves parādās grupa, kuras dēļ es šur biju braukusi. Ar divu stundu nokavēšanos un bez iesildītājgrupas uzstāšanās, uz skatuves kāpa The KIllers.
Bet arī ar to viss protams nebeidzās. Koncertprogramma man likās aprauta un daudz par īsu, bet ko iesāksi, ja organizatori neprot sarīkot pienācīgu koncertu?! Jā, citi varbūt teiktu, ka es noteikti jūtos vīlusies un visas šīs ķibeles noteikti ir bijušas kaitinošas, bet ziniet, nē. Lai gan koncerts bija salīdzinoši īss, un kopumā to mēs gaidījām piecas stundas, es nemaz nejūtos vīlusies. Varbūt pilnai laimes man nevajag daudz, bet es ieraudziju to kādēļ biju turp braukusi, dzirdēju tās dziesmas kuras tik ļoti vēlējos dzirdēt dzīvajā izpildījumā un nemaz nebiju vīlusies. Kopumā es dienu pavadīju visai labi un lielo gaidīšanu aizmirsu brīdī kad uz skatuves kāpa mūziķi.
Joprojām jūtu gandarījumu, ka tomēr pārkāpu saviem aizspriedumiem un bailēm, nopirku biļeti un izbaudīju vienreizēju, emocijām bagādu un satriecošu brīvdabas koncertu The Killers izpildījumā.
Arī mājupceļš no Mežaparka, ko lielākoties veicām kajām, jo vienīgais un pēdējais tāsdienas transports bija līdz malām pārbāsts, bija to vērts.
Nogurums, sāpošas kājas, izdziedāta balss, bet pa virsu tam visam, lielsiks piedzīvojums ar ideālu kompāniju. Vai tas neliek aizmirst visas nebūšanas?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru