Diena Rīgas svētkos.

05:30 - Ceļos un taisos lai nenokavētu autobusu. Visu mazliet apgrūtina iepriekšējās dienas negadījums tāpēc ari tik agri jāceļas.
Autobus pienāca savā paredzētajā laika un ne par minūti vēlāk.
Pa ceļam pagulēt arī nesanāca, bet tas nekas, vismaz varēja apskatīt apkārtni kas redzēta jau pārdesmit reižu.
Nonācu galā un mani jau tur sagaidīja. :) Uztraukums vairs nebija tik liels kā pirmoreiz, bet bez tā jau iztikt nu ne kādi, taču uz lielpilsētu dodos. :)
Izmetām pāris līkumus pa pilsētu un man tika pasniegta neliela deva vēstures un vispārējs pilsētas apraksts. Interesanti. Apskatījām ēku fasādes ko ne katrs cilvēks un jo īpaši Rīgas iemītnieks pamana, jo ēku fasādes patiešām ir ļoti interesantas, īsta māksla salīdzinot ar mūsdienu ēkām.
Viens no notikumiem kas mani vilināja doties uz Rīgu bija svētku laikā paredzētā retro auto parāde kas starp citu bija patiešām aizraujoša. Kā man teica tad tajā laikā kad notika šī parāde Rīgas motormuzejs bija pilnība tukšs.
Mašīnu bija patiešām daudz un man bija ļoti interesanti paskatīties. Sajūta it kā būtu nonākusi kaut kur pagātnē, jo mašīnas izskatās kā no vecām filmām kur parasti tiek attēlota pakaļdzīšanās vai kāda citā sadzīviskā ainā.
Iespaidi tikai tie labākie un pozitīvākie.
Kad beidzot gājēju pāreja atbrīvojās mēs devāmies tālāk apskatīt pilsētu un sagaidīt mūsu trešo līdzgājēju. :)
Izgājām cauri Vērmanes dārzam kurā iepriekš vēl nekad nebiju bijusi. Vispār es Rīgā esmu ļoti reti, patiešām reti tāpēc šis man bija liels piedzīvojums.
Šajā laikā Vērmanes dārzs nebija tāds kādu to biju iztēlojusies, bet man teica, ka tad kad cilvēku šeit neesot tik daudz tad vis ir tā kā tam jābūt. :)
Vēlāk mani aizveda līdz 11. novembra krastmalai kur arī rosījās visi cilvēki. Krastmala bija svētku centrālā vieta, vismaz ta varēja spriest pēc cilvēku pieplūduma.

Svētku laikā cilvēkiem bija iespēja pārbaudīt savas zināšanas par Rīgas svētkiem aizpildot aptaujas anketu ar daudz un dažādiem jautājumiem par un ap Rīgas svētkiem. Aizpildot anketu tev piešķir Rīgas svētku nozīmīti, bet ja uz jautājumiem atbildi pareizi tad noteikti ko vairāk, bet to zin tikai tie kas ir īsti zinātāji par šiem svētkiem.
Krastmala šajā diena bija garāka ēdama iela kā to visu laiku slavēja televīzijas cilvēki un ne par velti, tik tiešām tā bija. Tie kas redzēja svētkus pa televizoru zin, jo tik pat kā visas ielas garumā bija izvietoti galdiņi un teltis kurās tika gatavoti visdažādākie ēdieni un pasniegti dzērieni. Vis ko sirds šajā dienā varēja kārot.
Uz vanšu tilta sāka pulcēties cilvēki, jo tūliņ, tūliņ bija jāsākas lidotāju šovam.
Visu cilvēku galvas bija pievērstas debesīm, jo visu acis priecēja profesionāli trīs lidotāji, to starp arī viena sieviete.
Demonstrējumi bija iespaidīgi, bet pats iespaidīgākais cilvēkus gaidīja vakarā kad Igauņu pilots Jurģis veica triku palidojot zem Vanšu tilta.
Paralēli koncertiem kas notika uz lielās skatuves norisinājās ari dažādas sacensības, paraugdemonstrējumi, gatavošanās nakts skrējienam un vēl daudz dažādu interesantu lietu.

Pa ielām staigāja cilvēki kas bija tērpti gadsimtu vecos tērpos un izskatījās pēc īstiem džentlmeņiem un pieklājīgām dāmām.
Uz dažādām ielām norisinājās mazi svētki, modes skates un muļķīgi priekšnesumi kas cilvēku sējās radīja smaidu visai dienai. :)
Nogājām arī gar ēku kuras fasādes sejas ir iespējams redzēt filmā par Latviju.
Šos iespaidus nav nemaz tik viegli izstāstīt. Varu tik pastāstīt sīkumus un pašu galveno varbūt aizmirst, bet apmeklēt Rīgas svētkus domāju ir to vērts.
Dienu patiešām izbaudīju un liels paldies man protams jāsaka diviem, patiešām foršiem un labiem cilvēkiem ka piekrita ar mani šo dienu pavadīt un iepazīstināt mani ar Rīgu - Paldies Jums Liels. :)

Sporta spēles Stendē.

Neesmu gan liela sportiste un pate šajās sporta spēlēs nepiedalījos, toties esmu patstāvīga līdzjutēja :D
Šīs sporta spēles mani noveda pie viena secinājuma - Futbolistam ir jāprot spēlēt ne tikai futbols, bet arī strītbols, volejbols un tautas bumba.
Protams vel jau papildus ir stafetes un citas aktivitātes, bet pamata bija tieši šīs.
<----Kopā ar vienu no sportistiem "nu uztaisi ar mīļo brāli vienu bildi, nu uztaisi". sanāca trīs. :D Diena bija izdevusies laba un karstums bija neizturams, bet Stendinieki bija parūpējušies par to lai sportisti varētu atveldzēties pēc nogurdinošām spēlēm karstajā saule.Šeit jau nav daudz ko rakstīt tāpēc pārsvarā vis būs bildēs. :)

Tautas bumba. Neatceros gan precīzi, bet vieta laikam bija visai augsta. :)


Volejbols. Zēni cīnījās godam, bet laikam bija pārāk noguruši spēlējot futbolu. Viņiem sanāca vairākas spēles pēc kārtas.

Strītbols. Te gāja interesanti. Tad spēles bija, tad atkal nē. Izsauc uz spēli un tā nenotiek. Katrā gadījumā jautri. :D (nabadziņi)

Futbols. Veiksmīgi gūti vārti un uzvaras prieks. :)


Katrs meklē iespēju atveldzēties. Mūsējie jau protams to garām nelaida. :)

Dienas nobeigums. Es jau protams līdz beigām gan nepaliku, jo vakarā bija paredzēti citi plāni toties lielie sportisti mājās atbrauca gandarīti un priecīgi. Tā tik' turpināt. :)

Braucam makšķerēt. [Ašā ideja]

Jau atkal kārtējais vakars. Sēžam un protams neko nedarām.
- Braucam makšķerēt..?!
* Braucam!
- Nopietni, braucam?
* Tik uz kurieni?

Kārtējā ašā ideja un es jau protams savu mazu labumiņu no tās meklēju.
Nav jau tā, ka makšķerēt man nepatīk, bet ja to tā īsti nepieprot tad jau nekāda prieka nesanāk.
Sapakojāmies un dodamies ceļā. Nav jau nekur tālu, te pat, Abavā. :)
Mans labumiņš un prieks no brauciena - Sventes dzirnavu kreisais krasts (ja brauc no Stendes).
<---- Lūk dzirnavu siena. Protams no šīs puses nebija labākā vieta no kuras apskatīt dzirnavas, bet nevar teikt, ka bija slikti. Mūsu pašu Virbupes kreisā krasta dzirnavu drupas nav īpaši daudz un ir arī redzama cilvēku darbība, bet tomēr no šis puses vel nekad nebiju bijusi.
Pamats zem kājām ir tik cik nu viņa tur ir palicis, pārējais vis ir vairāk vai mazāk pliki dēļi (puvuši un saplēsti) un ūdens, kas protams ir neatņemama dzirnavu sastāvdaļa.
Šis kreisais spārns, ja to tā tagad var saukt ir kalpojis kā turbīnu novietne vai nu kā viņas agrāk sauca. Cik nu daudz es no mehānikas saprotu, bet mani pārliecinošie avoti ziņo, ka tā ir bijis. Tad nu ticam uz vārda. :)
Spriediet paši, izskatās vai nē pēc turbīnas, bet to jau vairs precizēt varēs tiešām zinošs cilvēks.
Tālāk bij' jāizbrien cauri nelielam krūmu un nātru šķērslim, bet kad tas tika darīts mēs nonācām pie pavisam necila ūdenskrituma. Es domāju, ka tas pat neskaitās ūdenskritums, bet manās acīs tas vienmēr tāds būs :D
Mazliet tur pastāvējām un paspriedelējām par to kā agrāk šeit ir bijis un žēl, ka nav iespējas tikt otrā pusē neaizbraucot uz otru pusi.
Paskatījāmies pulkstenī un tas rādīja jau gandrīz astoņi.
Jādodas makšķerēt, bet iesākumā vel laba vieta jāsameklē.
Īsto vietu atrast izrādījās nemaz nav tik viegli tāpēc vēl mazliet novirzoties no kursa mēs izbraucām cauri Valgalei (jeb Valdgalei), kurš lai vairs atceras ka īsti bij' rakstīts uz zīmes, jo izrādās, ka Talsu apkārtnē ir divi šādi pagasti tik nosaukumā atšķiras viens burts.
Tad no prom no novirzes. Izdomājām un atradām puslīdz labu vietu makšķerēšanai. Skats ideāls un tieši pie Abavas dīvainajiem, bet interesantajiem līkumiem.
Ak jā, apskatījām arī mūsu necilās Virbupes ieteku Abavā. Par kādu stipru upi tā tomēr kļūst.

Kad jau tā kārtīgi sapratu kā darāma tā lieta kas saucās makšķerēšana, tad arī laiks skrēja nemanāmi un man pat bija jautri :)
Tiešām, laiks paskrēja nemanot. Kad jau grasījāmies beigt iemetām aci pulkstenī un izrādījās, ka jau ir pusvienpadsmit. :D
Salikām mantas bagāžniekā un devāmies ceļā. Ar izbraukšanu bija pagrūti, jo lietus bija izskalojis pamatīgas bedres, kas apgrūtināja braukšanu, bet tikuši galā ar grūto uzdevumu mēs dodamies tālāk.
Mājās bijām vienpadsmitos un pārguruši iegājām gulēt.
Laiks pavadīts jautri un labi. Es beidzot iemācījos normālāk makšķerēt un arī pludiņu vairs ar lielu plunkšķi ūdenī nemetu (tas biedējot zivis).
Galvenais jau tas, ka mēs interesanti pavadījām laiku un to pavadījām kopā. :)

P.S. Nākotnes plāns - Šādi braukāsim biežāk. :)

Engures ezers.

Vēl nekad iepriekš nebiju bijusi Engures ezerā un pat ne tā tuvumā. Man jauns piedzīvojums.
Man par lielu brīnumu, patiešām, ezers izrādījās ļoti liels, ļoti. :D
Uzkāpām skatu tornī lai pilnīgāk pārredzētu ezeru, bet pat no torņa īsti otru ezera galu nevarēja saredzēt.
Ievērojām kādu cilvēku bariņu ar mācītāju nopakaļ, kas iznāca no niedru biezokņa. Tur bija koka tilts pāri visam ezeram uz kādu, tur pat blakus esošo salu.
Izlemjam, ka dosimies apskatīt kas tur ir.
Tilts ne visai drošs un citviet pat sašķiebies un saplīsis.
Pārvaram savas bailes un tomēr dodamies iekšā. Visu mūsu ceļu pa tiltu mūs pavadīja gids - mazs putnēns. :D
Kad nonācām tilta otrā galā sala izrādījās pavisam purvaina tāpēc iekļūt meža bija mazliet apgrūtinoši.
Apskatījuši salu nospriedām, ka šeit atpūšas makšķernieki, jo krasts ap salu pilnībā bija aizaudzis ar niedrēm.
Dodamies atpakaļ. Vēl pa ceļam paspēju apbrīnot Skaistās ūdensrozes, kas šajā ezerā patiešām netrūka.
Tālāk devāmies uz Mērsragu, jo mašīnai vajadzēja ieliet benzīnu. Pēc tam taisnā ceļa uz otru Engures ezera pusi.
Otrā pusē vairāk ko apskatīt.

• Savvaļas govis (ganās lai saglabātu dabisko ezera ainavu)
• Lilliju taka (Ko tā arī neapskatījām)

• Daudz savvaļas truši (nebija iekļauti apskatāmo sarakstā)

Otrs ezera krasts iekārtots puslīdz labi. Atpūtniekiem patiktu un arī nometnes taisīt būtu iespējams.
Sameklējam taku kas ved taisnā ceļā pie savvaļas govīm, bet izrādās, ka tas taisnais ceļš nemaz nav tas īsākais, jo govis un zirgi iemīļojuši ezera pašu tālāko galu.
Ar pēdējiem spēkiem tiku līdz galam un ieraudzīt, neieraudzīju neko īpašu. Daudz no parastās Latvju brūnaļas neatšķirs. :D
Atpakaļ ejot ceļš likās īsāks, bet tā jau vienmēr liekas.
Nonākuši līdz mašīnai vēl uzmetām pēdējo skatu ezeram un dodamies mājup.

P.S. Pabraukuši kādu gabaliņu aiz mājas ieraudzījām mazu melnu zaķīti. apstājamies un prātā iešāvās stulba, bet jautra ideja. "Noķeram zaķi un vedam mājās. Neviens jau nav rakstījis parametrus kādam jābūt suvenīram." Par nožēlu vai par laimi zaķītim, mēs viņu nenoķērām. :D
Pārsmējušies līdz nemaņai braucām mājas. Diena izdevās veiksmīga un laiks tika pavadīts jautri. Tas jau ir pats galvenais. :)

Orandža, bet Zaļā saule.

Zaļā saule

30 gados K. Zemdega pieminekļus veltījis cīnītājiem par tautas brīvību, bet 1996. gadā pieminekļus atklāja Saules zīmēs: Kolkas ragā uzstādīja “Zilo sauli”, bet Strazdē uz rajona robežas- “Zaļo sauli”, pieminekļa pamatnē tika iekalti vārdi “Latvijas saulei!” Atklāšanas runu teikt tika aicināta Vaira Vīķe Freiberga – unikālo “Saules dainu” autore.

No garā maršruta saraksta Zaļā saule bija otrais apskates objekts, bet pat atrodoties saraksta sākuma mēs viņu aizmirsām - vienkārši nebija pa ceļam.

Tad nu sagadīšanās pēc mēs
tur pat netālu atradāmies vakar un man par lielu pārsteigumu mēs uz turieni aizbraucām.
Nav jau protams nekas dižs un iespaidīgs, lai gan tā taču ir piemiņas zīme. Šādi objekti manuprāt arī ir jāiekļauj pie apskatāmajiem objektiem.
Nav jau daudz ko stāstīt, bet skats kas paveras no saules zīmes ir iespaidīgs.
Saules zīme atrodas nelielā kalniņa un kad gājām lejup, starp priežu audzēm pamanījām, ka tieši šajā vietā aug daudz sēņu - sviesta bekas konkrētāk laikam. :)

Viena vieta sēņošanai. :D


P.S. Jāizveido grāmata par Latvijas apskatāmajām vietām, konkurēsim ar 2006.g. grāmatu "Latvija" :D

Sapņu ezers.

Mazliet mistērijas un liela deva intereses.
Šīs sajūtas mūs veda taisnā ceļā uz leprozoriju. Brauciens jau kārtējo reizi norisinājās pa grants ceļu, bet pēc neilga brauciena mūsu skatiem pavērās zīme kas norādīja, ka
pa labi mežā atrodas ezers - Sapņu ezers. Nolemjam uz neilgu laiku novirzīties no kursa un paskatīt šo ezeru.
Ceļš nav patīkams un nākas mūsu braucamo atstāt sākuma, jo dubļu kārta kas sedza ceļu bija diezgan pabieza.
Tālāko ceļu turpinājām kājām un atkal pierādījās, ka Talsi ir pakalnu pilsēta. Kalns pamatīgs un stāvs. Lai tiktu līdz ezeram tev ir trīs iespējas, kāpt pa stāvām kāpnēm kas nav ideālā stāvokli, noskriet vai palikt augša un līdz ezeram netikt. Es izvēlējos nokāpt, bet atpakaļceļš bija grūts, jo kāpiens atpakaļ nenācās viegli. :D
Ezers uz mums atstāja lielu iespaidu un mēs pat tajā atradām savu mistēriju. Visai interesanti ja nezini kas tas ir, bet beigas mūs var pārņemt vilšanas, jo tas var izrādīties kaut kāds plastmasas gabals.
Tad nu īsti galvas par to nelaužot mēs kāpam atpakaļ un devāmies tur kur bijam ieplānojuši jau sākuma - uz leprozorijas baznīcu. :)

Pilis un Muižas

Dodamies ceļā un pulkstenis rāda mazliet pirms vieniem. Sakuma plāna ietilpa vien trīs vietas ko apmeklēt:

• Stendes muiža
• Oksles muiža
• Zaļā saule

mazliet vēl paspriežam un nolemjam lai ceļš būtu pilnīgāks iesākumā dosimies apskatīt Rūmenes muižu. Zinādami, ka iekšā mūs nelaidis apskatām to no ārpuses un apbrīnojam tas skaistumu tā pat.

Rūmenes muiža (tgd viesnīca bagātniekiem) ----->


Mazliet papriecējuši acis dodamies tālāk, jo plāna ietilpa Oksles muiža. Ceļš nebija no vieglākajiem, jo vis apkārt vieni vienīgi lauki un tīrumi un vienīgais transporta līdzeklis kas visbiežāk šo ceļu izmanto ir traktors. :D Tad nu pārvarot līkumainos ceļus un negaidītās bedres mēs nonācām uz šosejas. Uz šosejas neuzturējāmies ilgi un tūliņ pat jau atkal nācās nogriezties, atkal jau uz grants ceļa. Apkārt nekādas dzīvības, meži un lauki, bet te pēkšņi parādās māja kurā
jautri cilvēki māj ar rokām kad pabraucam garām. Tad nu beidzot mēs atrodam meklēto -
<---- Oksles muiža. Lai gan sākumā šķiet, ka vieta nav apdzīvota mēs tomēr kļūdāmies, jo visapkārt ir mājas kurās uzturas cilvēki un pat suņi, kuri mūs nelabprāt sagaidīja. Protams arī šeit mūs iekšā neviens nelaida un mēs pat nemēģinājām. Protams es kā bailule kam no tadā nieka kā suns ir bail bikstīju līdzbraucēju ātrāk doties prom no turienes. Muiža jau skaista un vēl kaut kad nesen esot tikusi apdzīvota, bet tagad pavisam pamesta un vienmuļa. Protams kā jau visām vecām muižām un pilīm arī šī neiztika bez savas alejas kas veda no lēzena kalna leja un bez apļa kur senāk mēdza apgriezties ratu pajūgs.
šeit nemaz nav jēgas salīdzināt ar Rūmenes muižu kura starp citu ir restaurēta un atjaunota. Tagad tur bez iepriekšējas brīdināšanas savu kāju spert nedrīkst.

Tad nu kāpjam atpakaļ uz motorollera un braucam tālāk. Nākošā pietura gabalu atpakaļ - Cēre.
Atkal ceļš līkumots un izbrīna mūs ar daudz atstātam metāla konstrukcijām kas agrāk ir kalpojušas kādas ēkas vai vienkāršas celtnes - šķūņa stabilizēšanai.
Ceļš ne visai patīkams, jo pa ceļam ir ne tikai lielas bedres, bet arī pamatīgi laukakmeņi kas braukšanu padara jo īpaši grūtu.

Izbraukājuši līkumu līkumus nonākam Cērē kur saprotam, ka tā sauktā Cēres muiža tagad ir pārtapusi par Cēres skolu. Mazliet apbēdināti par atklājumu samierināmies vien ar ēkas apskati no ārpuses. Skola (muiža) pavisam necila, krāsa drūp nost, bet toties logi nomainīti.
Tur pat skolas priekšā viņiem ir neliels un necils dendroloģiskais parks kuru gan apskatīt nedodamies. Cēre ir no tiem mazajiem pagastiem
kuriem ir izliktas norāžu zīmes un sekojot vienai

tādai mēs nonācām krustojumā kurā nolēmām, ka tālāk mēs dosimies uz Zenti. Nezinām kas tur ir un kā tur nav, bet jabrauc tak' ir tur kur nekad neesi bijis. Pa ceļam mūs pavada veca smaidoša kundzīte kura pamāj labdienas. :)
Lielākoties visu šo braucienu mēs pavadījām uz grants ceļiem un arī ceļš uz Zenti nebija izņēmums.
Iebraucot Zentē mūs vairs nepārsteidza tas, ka arī Zentes pils (uz citām norādēm - muiža) tagad ir skola. Piebraucot pie skolas mūs sagaida ne visai priecīgas sejas, tāpēc ilgi tur neuzturamies un dodamies tālāk.
Pirms pavisam aizbraukt no Zentes mēs nolemjam apstāties pie veikala, mazliet atpūsties un izdomāt uz kuru pusi tad nu tagad doties.
Paskatāmies pulkstenī un tas rāda piecpadsmit minūtes pāri diviem.
Joka pēc izdomājam, ka brauksim tieši līdz šosejai, bet par nelaimi man, jo es sēžu aizmugurē un visi putekļi tiek man, ceļš līdz šosejai atkal ir grants ceļš.
Uzbraucot uz šosejas pa ceļam vēl paspējām apskatīt putnu mājas kas bija saceltas kādā ezerā pa ceļam.
Pielejam mazliet degvielas un braucam tālāk.
Nākošo pa ceļam atklājam Dursupes pili. Tā nu bija nocietināta un redzēt varēja tikai no šosejas, bet tomēr izlēmām, ka nobrauksim arī gar sētu. mūris pamatīgs un vārti visai grezni, vienīgi mazliet padrupuši.
Šī pils no visām atšķīrās ar to, ka šeit dzīvoja vesela ģimene, jo pild pagalmā bija ierīkots ērnu laukums, tur pat netālu paliels baseins. Vispār gana iespaidīgi.
Īsumā par piļu un muižu apskati tas arī vis. Piedzīvojums bija patiešām vienreizējs un atgriežoties mājās mūs pārņēma patīkams nogurums. Ieturējām vakariņas un jau plānojam kur doties tālāk. Ko varam apskatīt.
Bet nu pašam nobeigumam mūsu gala slēdziens kādam vajadzēja izskatīties mūsu maršrutam un karte ar visu garo maršrutu kura daži punkti nav iekļauti šajā aprakstā. :)


Tātad maršruts nobeigumā iznāca šāds :

• Rūmenes muiža
• Oksles muiža
• Cēres muiža (tgd skola)
  
• Zentenes pils,muiža (tgd skola)
• Dursupes pils
• [...]

Kā jau var redzēt maršruts bija garš un apskatījām mes vēl daudz interesantu vietu :

• Zirgaudzētavu
• Nurmuižu (neiekļauts šeit, jo piekļut bija neiespējami.)
• Dienliliju dārzs
• Velna pēda
• Sapņu ezers
• Amendas kaps
• Leprazorijas baznīca (neomulīga vieta)