- Stendes muiža
- Oksles muiža
- Zaļā saule
Rūmenes muiža (tgd viesnīca bagātniekiem) ----->
Mazliet papriecējuši acis dodamies tālāk, jo plāna ietilpa Oksles muiža. Ceļš nebija no vieglākajiem, jo vis apkārt vieni vienīgi lauki un tīrumi un vienīgais transporta līdzeklis kas visbiežāk šo ceļu izmanto ir traktors. :D Tad nu pārvarot līkumainos ceļus un negaidītās bedres mēs nonācām uz šosejas. Uz šosejas neuzturējāmies ilgi un tūliņ pat jau atkal nācās nogriezties, atkal jau uz grants ceļa. Apkārt nekādas dzīvības, meži un lauki, bet te pēkšņi parādās māja kurā
jautri cilvēki māj ar rokām kad pabraucam garām. Tad nu beidzot mēs atrodam meklēto -
<---- Oksles muiža. Lai gan sākumā šķiet, ka vieta nav apdzīvota mēs tomēr kļūdāmies, jo visapkārt ir mājas kurās uzturas cilvēki un pat suņi, kuri mūs nelabprāt sagaidīja. Protams arī šeit mūs iekšā neviens nelaida un mēs pat nemēģinājām. Protams es kā bailule kam no tadā nieka kā suns ir bail bikstīju līdzbraucēju ātrāk doties prom no turienes. Muiža jau skaista un vēl kaut kad nesen esot tikusi apdzīvota, bet tagad pavisam pamesta un vienmuļa. Protams kā jau visām vecām muižām un pilīm arī šī neiztika bez savas alejas kas veda no lēzena kalna leja un bez apļa kur senāk mēdza apgriezties ratu pajūgs.
šeit nemaz nav jēgas salīdzināt ar Rūmenes muižu kura starp citu ir restaurēta un atjaunota. Tagad tur bez iepriekšējas brīdināšanas savu kāju spert nedrīkst.
Tad nu kāpjam atpakaļ uz motorollera un braucam tālāk. Nākošā pietura gabalu atpakaļ - Cēre.
Atkal ceļš līkumots un izbrīna mūs ar daudz atstātam metāla konstrukcijām kas agrāk ir kalpojušas kādas ēkas vai vienkāršas celtnes - šķūņa stabilizēšanai.
Ceļš ne visai patīkams, jo pa ceļam ir ne tikai lielas bedres, bet arī pamatīgi laukakmeņi kas braukšanu padara jo īpaši grūtu.
Izbraukājuši līkumu līkumus nonākam Cērē kur saprotam, ka tā sauktā Cēres muiža tagad ir pārtapusi par Cēres skolu. Mazliet apbēdināti par atklājumu samierināmies vien ar ēkas apskati no ārpuses. Skola (muiža) pavisam necila, krāsa drūp nost, bet toties logi nomainīti.
Tur pat skolas priekšā viņiem ir neliels un necils dendroloģiskais parks kuru gan apskatīt nedodamies. Cēre ir no tiem mazajiem pagastiem
kuriem ir izliktas norāžu zīmes un sekojot vienai
tādai mēs nonācām krustojumā kurā nolēmām, ka tālāk mēs dosimies uz Zenti. Nezinām kas tur ir un kā tur nav, bet jabrauc tak' ir tur kur nekad neesi bijis. Pa ceļam mūs pavada veca smaidoša kundzīte kura pamāj labdienas. :)
Lielākoties visu šo braucienu mēs pavadījām uz grants ceļiem un arī ceļš uz Zenti nebija izņēmums.
Iebraucot Zentē mūs vairs nepārsteidza tas, ka arī Zentes pils (uz citām norādēm - muiža) tagad ir skola. Piebraucot pie skolas mūs sagaida ne visai priecīgas sejas, tāpēc ilgi tur neuzturamies un dodamies tālāk.
Pirms pavisam aizbraukt no Zentes mēs nolemjam apstāties pie veikala, mazliet atpūsties un izdomāt uz kuru pusi tad nu tagad doties.
Paskatāmies pulkstenī un tas rāda piecpadsmit minūtes pāri diviem.
Joka pēc izdomājam, ka brauksim tieši līdz šosejai, bet par nelaimi man, jo es sēžu aizmugurē un visi putekļi tiek man, ceļš līdz šosejai atkal ir grants ceļš.
Uzbraucot uz šosejas pa ceļam vēl paspējām apskatīt putnu mājas kas bija saceltas kādā ezerā pa ceļam.
Pielejam mazliet degvielas un braucam tālāk.
Nākošo pa ceļam atklājam Dursupes pili. Tā nu bija nocietināta un redzēt varēja tikai no šosejas, bet tomēr izlēmām, ka nobrauksim arī gar sētu. mūris pamatīgs un vārti visai grezni, vienīgi mazliet padrupuši.
Šī pils no visām atšķīrās ar to, ka šeit dzīvoja vesela ģimene, jo pild pagalmā bija ierīkots ērnu laukums, tur pat netālu paliels baseins. Vispār gana iespaidīgi.
Īsumā par piļu un muižu apskati tas arī vis. Piedzīvojums bija patiešām vienreizējs un atgriežoties mājās mūs pārņēma patīkams nogurums. Ieturējām vakariņas un jau plānojam kur doties tālāk. Ko varam apskatīt.
Bet nu pašam nobeigumam mūsu gala slēdziens kādam vajadzēja izskatīties mūsu maršrutam un karte ar visu garo maršrutu kura daži punkti nav iekļauti šajā aprakstā. :)
Tātad maršruts nobeigumā iznāca šāds :
Atkal ceļš līkumots un izbrīna mūs ar daudz atstātam metāla konstrukcijām kas agrāk ir kalpojušas kādas ēkas vai vienkāršas celtnes - šķūņa stabilizēšanai.
Ceļš ne visai patīkams, jo pa ceļam ir ne tikai lielas bedres, bet arī pamatīgi laukakmeņi kas braukšanu padara jo īpaši grūtu.
Izbraukājuši līkumu līkumus nonākam Cērē kur saprotam, ka tā sauktā Cēres muiža tagad ir pārtapusi par Cēres skolu. Mazliet apbēdināti par atklājumu samierināmies vien ar ēkas apskati no ārpuses. Skola (muiža) pavisam necila, krāsa drūp nost, bet toties logi nomainīti.
Tur pat skolas priekšā viņiem ir neliels un necils dendroloģiskais parks kuru gan apskatīt nedodamies. Cēre ir no tiem mazajiem pagastiem
kuriem ir izliktas norāžu zīmes un sekojot vienai
tādai mēs nonācām krustojumā kurā nolēmām, ka tālāk mēs dosimies uz Zenti. Nezinām kas tur ir un kā tur nav, bet jabrauc tak' ir tur kur nekad neesi bijis. Pa ceļam mūs pavada veca smaidoša kundzīte kura pamāj labdienas. :)
Lielākoties visu šo braucienu mēs pavadījām uz grants ceļiem un arī ceļš uz Zenti nebija izņēmums.
Iebraucot Zentē mūs vairs nepārsteidza tas, ka arī Zentes pils (uz citām norādēm - muiža) tagad ir skola. Piebraucot pie skolas mūs sagaida ne visai priecīgas sejas, tāpēc ilgi tur neuzturamies un dodamies tālāk.
Pirms pavisam aizbraukt no Zentes mēs nolemjam apstāties pie veikala, mazliet atpūsties un izdomāt uz kuru pusi tad nu tagad doties.
Paskatāmies pulkstenī un tas rāda piecpadsmit minūtes pāri diviem.
Joka pēc izdomājam, ka brauksim tieši līdz šosejai, bet par nelaimi man, jo es sēžu aizmugurē un visi putekļi tiek man, ceļš līdz šosejai atkal ir grants ceļš.
Uzbraucot uz šosejas pa ceļam vēl paspējām apskatīt putnu mājas kas bija saceltas kādā ezerā pa ceļam.
Pielejam mazliet degvielas un braucam tālāk.
Nākošo pa ceļam atklājam Dursupes pili. Tā nu bija nocietināta un redzēt varēja tikai no šosejas, bet tomēr izlēmām, ka nobrauksim arī gar sētu. mūris pamatīgs un vārti visai grezni, vienīgi mazliet padrupuši.
Šī pils no visām atšķīrās ar to, ka šeit dzīvoja vesela ģimene, jo pild pagalmā bija ierīkots ērnu laukums, tur pat netālu paliels baseins. Vispār gana iespaidīgi.
Īsumā par piļu un muižu apskati tas arī vis. Piedzīvojums bija patiešām vienreizējs un atgriežoties mājās mūs pārņēma patīkams nogurums. Ieturējām vakariņas un jau plānojam kur doties tālāk. Ko varam apskatīt.
Bet nu pašam nobeigumam mūsu gala slēdziens kādam vajadzēja izskatīties mūsu maršrutam un karte ar visu garo maršrutu kura daži punkti nav iekļauti šajā aprakstā. :)
Tātad maršruts nobeigumā iznāca šāds :
- Rūmenes muiža
- Oksles muiža
- Cēres muiža (tgd skola)
- Zentenes pils,muiža (tgd skola)
- Dursupes pils
- [...]
- Zirgaudzētavu
- Nurmuižu (neiekļauts šeit, jo piekļut bija neiespējami.)
- Dienliliju dārzs
- Velna pēda
- Sapņu ezers
- Amendas kaps
- Leprazorijas baznīca (neomulīga vieta)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru