Lauku bibliotēku atbalsta biedrības noslēguma koncerts.

Vakara apmeklēju sev neierastu pasākumu - Lauku bibliotēku atbalsta biedrības gada noslēguma koncertu un Lielās Lasītāju Balvas pasniegšanas ceremoniju.
Šī biedrība rīko grāmatu svētkus un atbalsta visas Latvijas bibliotēkas ziedojot un dāvinot grāmatas.
Šo pasākumu apmeklēju pirmoreiz un atzīšos, biju domājusi, ka pasākums būs gana garlaicīgs, bet tā vis nebija.
Šo domu galva iedzina tas, ka brauc skatīties kā runā rakstnieki un izdevēji, bet beigās secināju, ka tomēr šis sabiedrības cilvēki ir īsti komiķi, un manis prāt garlaicīgais koncerts izvērsās pavisam jautrs un smiekliem bagāts vakars.
Tika nosauktas septiņas dažādas nominācijas un apbalvoti rakstnieki, tulkotāji un arī izdevniecības.
Mūsu pašu Maija Laukmane ieguva pirmo vietu nominācijā bērnu oriģinālliteratūra.
Šogad pirmo vietu ieguvēji savā īpašumā ieguva pašu jūrmalas gleznotāju gleznotās jūras ainavas. Gleznas ļoti skaistas un domāju, ka to ieguvēji par tām priecājas.
Vakaru papildināja Dzeguzītes uzstāšanas un arī Tirkīz zilā kora priekšnesums.
Vakars bija izdevies un pēc koncerta visu gaidīja svētku galds ar vienreizēji gardu torti. :)

Mēnesis ar patriotisku noskaņu.

Garastāvoklis visai pacilāts un par ar šo patriotisko noskaņu.
Mēnesis sākas ar uzdevumu kas jāizpilda līdz kaut kādam divdesmitajam datumam, bet pa vidu vēl visam tam ir valsts svētki.
Lāčplēša diena - brīvības cīņas, 18. novembris - mūsu valsts, Latvijas dzimšana. Mēnesis Latvijas vēsturē zelta burtiem ierakstīts un ne velti.
Mūsu senči smagi cīnījušies lai mēs šodien varētu dzīvot brīvā un neatkarīgā valsti, nepakļauti svešu zemju valdībai un likumiem.
Aicinu katru kaut reizi šī mēneša laikā aizdegt logā svecīti, jo manuprāt katram ir šis dienas jāpiemin kaut tagad iet grūti, bet aizdegt svecīti par tiem kas cīnījušies par mums un mūsu valsti ir nepieciešams. :)
Šomēnes vēl darba daudz un vis ir jāiespēj, bet šo svētku noskaņu vēlams saglabāt un nepazaudēt ;)
Priecīgi!

Pagājušā nedēļas nogale.

Pēdējie saules stari bez lietus un stipra vēja. Kāpjam mašīnā un braucam lūkoties zelta rudeni. Ne par velti cilvēki teikuši, ka šogad Latvijā sagaidāms bij' patiešām skaists rudens - Zelta rudens. :)
Tad nu apskatījām lapām piebirušās zemes un kokus kas savas lapas jau diezgan laicīgi sāk zaudēt. Koku galotnes pavisam plikas, citam tik pāris lapas vairs zaros karājas, bet kāds vēl pamanījies visu savu zelta kažoku noturēt savos zaros. Nāca jau vakars un tāpēc pārāk ilgi vairs ārā neuzturējāmies, bet devāmies mājup.
Nākošajā dienā pilnība nobrieduši izlemjam braukt uz Ventspili, sākuma doma gan bij' braukt uz Kuldīgu, bet to atmetām nezināmu iemeslu dēļ.
Tad nu sakāpjam mašīnā un šoreiz nebraucām vis divatā, bet gan četratā - līdzi vēl nācās ņemt brāli un mazo suni kurš nu jau ir ģimenes loceklis. :D Pa ceļam uz Ventspili paviesojamies Popes pagastā. Šajā pagastā ir ļoti skaista un veca muiža kas kā izrādās tagad ir Popes pamatskola - ak laimīgie bērni kas tur var mācīties. Muiža patiešām skaista un arī vecās kalpu mājas izskatās tīri frišas. Pils celta baroka stila.
Ventspilī ir bijis katrs un noteikti tagad padomās ko gan tur var apskatīt, ko tādu ko ES vēl neesmu redzējis. Protams redzēts ir daudz , bet katrreiz aizbraukt ir interesanti un tas ir kā jauns piedzīvojums, kaut tikai tāpēc lai paietos gar jūras krastu kas ne vienmēr ir tik mierīga.
Kāds nebija vēl tuvumā apskatījis Ventspils dažādās govis, bet mani turp vilka atklātā jūra. Laiks mūs lutināja ar saulīti, bet pie pašas jūras gan vējš mūs arī nedaudz pasaldēja.
Nosaluši kāpām mašīnā un braucām mājup, bet pa ceļam viens necils, bet tomēr apskates objekts apskatāms. Saucās pavisam dīvaini un arī nostāsts man likās visai jocīgs, bet nu cilvēki tā izdomājuši un tā nu tas ir. Velna beņķis - viens no lielākajiem Latvijas dižakmeņiem kas tikpat kā nav iegrimis zemē. Manuprāt teika gan ir nedaudz dīvaina, jo lai nu kas būtu par glābēju un miera salīdzēju, bet ne jau pats Velns. Bet teika paliek teika un tur neko mainīt.
Akmens tiešām visai iespaidīgs un vieta arī tīri tā neko. Lielāku akmeni vēl redzējusi nebiju tāpēc, lai gan objekts kādam nenozīmīgs, bet apskatīt domāju, ka var.
Tā nu lūk pa nedēļas nogali gāja man, ka gāja Jums? :)

Madness [ Dullais desmitnieks ]

14. oktobra pēcpusdiena. Tiek savākti pēdējie cilvēki sīvai cīņai starp vienpadsmitajām klasēm.
Noliktajā laikā sapulcējamies skolas lielajā zāle un gaidām pasākuma atklāšanu.
Pasākums tiek atklāts un pirmais pārbaudījums ir greipfrūtu pārnešana ar zoda palīdzību. Nebija viegli, bet ari ne tik grūti lai to nepaveiktu. Par cik mūsējie tik nopietni nebija gatavojušies un visu uztvēra ar smaidu rokās mēs samierinājāmies ar pateicību un centību kā arī nelieliem našķiem. Man palika greipfrūts (apelsīns).
Vēl pasākuma laikā izpildāmie uzdevumi:

• Ziloņu pastaiga (ar zeķubiksēm galva jānogāž pudeles)
  
• Sērkociņu kastīšu lasīšana (ar grāmatu uz galvas jāsalasa pēc iespējas vairāk zemē nolikto sērkociņu kastīšu)
  
• Monētu sišana (jātrāpa monēta glāze izsitot kartona gabaliņu zem tās)
• Lidmašīnu meistarošana uz lidināšana caur riņķi.
• Glāžu piramīda
• Papīra mūmija (pēc iespējas vairāk ap sevi jāaptin tualetes papīrs)
• Knaģu galva (pats sāpīgākais posms, bet tajā piedalījās arī meitenes.)

Sīkāku info. par katru no posmiem var apskatīt šeit Dullais desmitnieks TV3

Comenius projekta ietvaros.

Pirmā pietura šīsdienas maršrutā bija Sabile. Sabilē izkāpjot no autobusa taisnā ceļā pāri ielai dodamies uz nelielu koka rotaļlietu izstādi. Izstāde veidota ar domu tādu, ka ja kādreiz savā dzīvē esi kādai dzīvai radībai atņēmis dzīvību tad tev ir iespēja pateikties tai izstādē ievietojot sevis veidotu vai nopirktu koka rotaļlietu. Kaut kur pasaulē esot tāda cilts kas par katru klintīs nomedīto putniņu tam no zariem uzmeistaro mazu pieminekli ko iestiprina klints sienā. Izstāde bija visai īpatnēja, jo šoreiz mums bija jāiejūtas vai vismaz jāsaprot kā jūtas dzīvnieki, jo telpa bija maza un vis riņķī apjozta ar žogu.
Tālāk saraksta otrajā vietā atradās brīvdabas leļļu izstāde. Izstādi veido kāda veca sieva kas pati par saviem līdzekļiem un par dažiem ziedojumiem dodas uz humpalu veikaliem iepirkt kādas vecas, bet interesantas drēbes kurās vēlāk tiek ieģērbtas vecu salmu lelles. Visai interesanti jāsaka. Lelles katram notikumam un arī katriem svētkiem - pavāri, līgava ar līgavaini, bērnudārza grupiņa un riteņbraucēji, šuvēja un fotogrāfs u.c.
Apskatījuši izstādi dodamies ar kājām pāri tiltam - tilts tieši virs Abavas. Otrā pusē tiltam mūs jau gaida autobus kas ved mūs tālāk uz Pedvāli - Brīvdabas mākslas muzejs. Pedvālē nav tā ierastākā māksla, bet gan ļoti kreatīva un ar pirmo acu skatienu nemaz tik viegli nepateiksi ko mākslinieks bija domājis radot ko tādu. Mūsu uzmanību piesaistīja daudzi eksponāti, daudzi arī interesi neviesa un cits pat lika nesaprašanā raustīt plecus, bet kopā ar gidi mēs takās pavadījām nedaudz vairāk par stundu un tad jau laiks bij' pusdienot.
Tūliņ pēc pusdienām kāpjam atpakaļ autobusā un tālāk jau ceļš ved uz Talsiem. Jūs noteikti domāsiet kas gan tik īpašs varētu būt Talsos. Cits tur dzīvo, cits tur mācās un pavada katru darba dienu, bet cits tur varbūt nekad vēl nav bijis. Talsos bijām lai ārzemniekiem parādītu tradicionālās latviešu rotaļas, sveču liešanu un nelielu prezentāciju par to ko var apskatīt Talsos un tās apkārtnē. Prezentācija bija interesanta, bet stāstījums par to kā tapa pirmās sveces gan ne visai interesants. Viesi izlēja katrs savu sveci, apskatīja muzejā esošos eksponātus.
Nekad nebiju domājusi, ka spēlēt rotaļas var būt tik jautri. :D Nopietni! Viesi visu uztvēra ar tik lielu nopietnību un uzdevumā iegāja ar vislielāko aizrautību un azartu. Dejojot pavisam vienkāršo "Es ar Savu cisu Maisu" mēs visi bijām tik ļoti pārsmējušies, ka vairs nespējām noturēties kājas. Kad mūzika apklusa un man bija jāmeklē savs nākošais pāris lai nebūtu jādejo ar maisu, manu roku tik pēkšņi kāds saķēra, ka pat noreaģēt nespēju. Paskatījos un kāds Rumāņu puisis bij' saķēris manu roku un nepārtraukti teica "Sorry. sorry", jo laikam bija domājis, ka roku par stipru bija saņēmis lai gan patiesībā šokēta biju par to, ka vis notika ļoti zibenīgi. Tad nu beidzoties spēlei mūsu viesi saņēma savas gatavās sveces un mēs turpinājām savu darāmo.
Pēdējais plāna punkts šāi dienai bija spēle "Kā es gāju Talsus pētīt..." Spēle man personīgi nelikās līdz galam izdomāta, bet ārzemju viesiem šķita tā gāja pie sirds, jo viņi ar lielu aizrautību aplūkoja apskates objektus ko Talsos piedāvāja šī spēle.
Manuprāt diena bija patiešām izdevusies un tāds patīkams nogurums jūtams. Jauna pieredze un iespaidi sadarbojoties gan ar citu valstu skolēniem gan šo to apspriežot ar ārzemju skolotājiem. Tā piemēram ar Basku mākslas skolotāju mums bija ļoti interesanta saruna, jo viņam ir tik ļoti plašas intereses, ka viņš vēlējās zināt pilnībā visu par visu. No viņa tikai tie labākie iespaidi.
Visā visumā jautri pavadīta diena. Nav ko nožēlot.

Nobeigumā. Uzkāpjot Talsu pilskalnā katrai grupai bija jāuzraksta dzejolis ar četrām rindām par Talsiem. Divās valodās- latviešu un manā gadījumā Basku (Spāņu).
Vērtējiet.

Talsi.

Zelta rudens kalnus skāra
Kalna galā Maija māja,
Diāna tai pretī gāja
Daiļos Talsus lūkoties.

(Ceru, ka pareizi uzrakstīšu :D)

Talsin gora haritza
Ahateak uretan dabiltza
Talsu ezers-en arinzk dakar
Urgzinean bitsa.

/Red Baskue Team/

Ārlavas

Nākošais raksts lūk pienāca diezgan ātri. :)
Šodienas mērķis, galapunkts jeb pārbaudījums mūsu klasei bija Ārlavu posms. Pagājušajā gadā bijām apmeklējuši Godeļpolu - virvju trase kas iekārta kokos, šogad bija kaut kas līdzīgs, bet trases augstumi bija no 30cm. līdz 3m. un pat līdz 18m. Izaicinājums visai liels, bet sākumā mums ļāva vienam otru iekaustīt ar mīksta materiāla "gaismas zobeniem". Katrā gadījuma, lai gan ne pārbaudījums, bet jau izpriecājamies no sirds - kurš gan nebūtu priecīgs ja viņam dod brīvu vaļu iekaustīt savu klasesbiedru, pat skolotāja savu devu dabūja un par to pat bija diezgan laimīga :D
Ak jā, pirms mūs laida trasē un pirms mums iedeva šos mīkstos "gaismas zobenus" mums bija jānoklausās daži noteikumi un ar paceltiem īkšķiem jāapstiprina piekrišana tiem. Noteikumi pavisam vienkārši un nemaz nav sarežģīti.
Pirmais uzdevums - "Draudzīgās ciltis". Mūs sadalīja uz pusēm un lika nostāties katrai komandai uz savas platformas kas viena no otras atradās pāris metru attālumā. Mums, katrai ciltij ar savu valodu (cē, cē un mā, mā) bija jāsazinās un kopīgiem spēkiem, izmantojot divus baļķus tilta celšanai, bija jātiek uz pretējās platformas. Nebija viegli, kritām kādas četras reizes, bet beigu beigās, sadarbojoties un saprotot viens otru mēs tikām pāri un ar to arī pirmais uzdevums bija noslēdzies. Veiksmīgi jāatzīst.
Kopīgi vēl uzmundrinām komandu (zaļš, draudzīgs kaķis - rarrr) un dodamies uz nākamo uzdevumu.
Ieraugot nākošo uzdevumu pa galvu sāka šaudīties jautājumi "vai mēs maz' to spēsim?". Kad instruktors bija izskaidrojis mūsu uzdevumu un pateicis ko drīkst izmantot un ko ne, mums tika dotas četras minūtes lai iekārtotu trasi ar atļautajiem materiāliem kas domāti lai mums palīdzētu un lai vajadzības pēc mēs varētu izmēģināt atsevišķus elementus. Iekļāvāmies laikā un izdarījām visu kā vajag.
Sākumā mums gāja visai raiti un paļaujoties viens uz otru mēs tikām diezgan tālu, bet mēs nebijām rēķinājušies, ka tieši divi pēdējie trases posmi mūs tā aizkavēs.
Es, kā tā posma komandas kapteine centos visus uzmundrināt kā nu spēdama lai gan pašai līdzsvaru noturēt tajā brīdī bija visai grūti. :D
Mūsu drosmīgais Mārcis ziedoja sevi un atdeva visus savus spēkus lai palīdzētu visiem komandas biedriem iziet šos pēdējos divus trases posmus. Viņš nesūdzējās, ka viņam nācas vienu posmu iziet vairākkārt, jo daudziem no mums tas nebija pa spēkam, bet viņam tas likās visai jautri, vismaz tā varēja spriest pēc viņa sejas izteiksmes.
Pabeiguši uzdevumu instruktors mums pastāstīja cik radoši bijām, kā strādājām utt. Kārtējo reizi pabeidzot uzdevumu nobļaujam savu komandas saukli un dodamies tālāk. Esam tak saliedēta komanda tāpēc sauklis ar katru reizi kļuva aiz vien skaļāks. :)
Nākošais uzdevums bija visai jautrs, bet tomēr bija liels pārbaudījums mūsu spēkiem un arī tam cik ļoti spējam uzticēties savai komandai.
Uzdevums bija tāds : Tevi iekarina striķi, kas ir iekārts ļoti augstu kokos un striķa otru galu tur tava komanda, kas pēc mana signāla skrienot velk striķi tevi automātiski uzraujot augšā. Kā nu kuru reizi sanāk, vai augšā tiec uzrauts ātri vai samērā lēnī, bet tas atkarīgs no tā cik komanda ir nogurusi vai spējīga pavilkt. :D
Nebija visai viegli, bet skats no augšas satriecošs.
Nākošais apgāza mūsu uzskatus par to, ka kāds no mūsu iedomātajiem mērķiem ir nesasniedzams. Jātiek bija pāri sienai, bet izmantot nedrīkstēja neko no apkārtējas vides, tikai to kas ir mums pašiem un savu spēku plus vēl radošo izdomu. :)
Pirmais augšā uzskrēja Mārcis, mazākais un ātrākais no mums. Doma jau it kā nebija no tām labākajām, bet beigās jau augšā tikām visi. Cik nu kuram viegli gāja un neiztika jau arī bez kritieniem un sasistām kājām.
Noguruši no šī posma dodamies tālāk, pēdējais posms - brīvais kritiens. Nosaukums diez ko smaidu sejā neiekaļ, bet tomēr devāmies turp. Mazliet satraukti un vēl pēdējā brīdi apdomājot vai maz to darīsim, nonākam pie pēdējā posma.
Tad nu rindas kārtībā dodamies augša uz platformas lai no tās vienkārši palaistos brīvajā kritienā un sevī kaut mazliet izjustu kādu daļiņu adrenalīna.
Diena aizvadīta vienkārši satriecoši, komandas gars nesalaužams un smaids uz visu atlikušo dienu. Protams jau neiztikt bez noguruma kas iekāpjot autobusā pārņēma tūliņ pat, bet pēc tādiem saspringtiem posmiem domāju, ka tas ir tikai normali.
Paldies manai komandai, šodien jūs bijāt kolosāli un tieši šodien pierādījās tas, ka lai arī kādi jūs būtu klasē ikdienā, vajadzības pēc iespējams uz jums varētu arī paļauties. :p

Apkpojot vasarā paveikto.

Visā visumā vasara ir aizvadīta godam un atmiņas ir tikai un vienīgi pašas labākās.
Iesākums gan tāds mazliet garlaicīgs sanāca, bet tikko sākoties siltajam un patīkamajam laikam vis notika.
Atklāju savu personīgo peldēšanas sezonu un plus vēl sākās aktīva jūras apmeklēšana, gan vienkārši atpūšoties, gan arī pavadot pie jūras nakti. :) Pats aktīvākais vasaras mēnesis sanaca augusts, bet ari Jūlijs neizpalika bez izklaidē. Īsi pirms vienpadsmitiem tika izdomāts doties uz Ventspils pusi, bet pusceļā tika pārdomāts un kurss mainīts uz Kuldīgu. Kuldīgā tika apmeklēta nakts diskotēka kas atstāja nepārspējami kolosālus iespaidus. Par visu vasarā piedzīvoto var vēl izlasīt iepriekšējos rakstos, bet pats galvenais jau ir tas, ka vasarā varēju satikt ilgi neredzētu draugu un pabūt kopā ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem.
Nu jau klāt rudens un sākas pavisam citas aktivitātes un piedzīvojumi. Kas interesants notiks par to jau nākošajos rakstos.
Tagad iedzeram karstu tēju un skatāmies kas būs tālāk. :)

Diena Rīgas svētkos.

05:30 - Ceļos un taisos lai nenokavētu autobusu. Visu mazliet apgrūtina iepriekšējās dienas negadījums tāpēc ari tik agri jāceļas.
Autobus pienāca savā paredzētajā laika un ne par minūti vēlāk.
Pa ceļam pagulēt arī nesanāca, bet tas nekas, vismaz varēja apskatīt apkārtni kas redzēta jau pārdesmit reižu.
Nonācu galā un mani jau tur sagaidīja. :) Uztraukums vairs nebija tik liels kā pirmoreiz, bet bez tā jau iztikt nu ne kādi, taču uz lielpilsētu dodos. :)
Izmetām pāris līkumus pa pilsētu un man tika pasniegta neliela deva vēstures un vispārējs pilsētas apraksts. Interesanti. Apskatījām ēku fasādes ko ne katrs cilvēks un jo īpaši Rīgas iemītnieks pamana, jo ēku fasādes patiešām ir ļoti interesantas, īsta māksla salīdzinot ar mūsdienu ēkām.
Viens no notikumiem kas mani vilināja doties uz Rīgu bija svētku laikā paredzētā retro auto parāde kas starp citu bija patiešām aizraujoša. Kā man teica tad tajā laikā kad notika šī parāde Rīgas motormuzejs bija pilnība tukšs.
Mašīnu bija patiešām daudz un man bija ļoti interesanti paskatīties. Sajūta it kā būtu nonākusi kaut kur pagātnē, jo mašīnas izskatās kā no vecām filmām kur parasti tiek attēlota pakaļdzīšanās vai kāda citā sadzīviskā ainā.
Iespaidi tikai tie labākie un pozitīvākie.
Kad beidzot gājēju pāreja atbrīvojās mēs devāmies tālāk apskatīt pilsētu un sagaidīt mūsu trešo līdzgājēju. :)
Izgājām cauri Vērmanes dārzam kurā iepriekš vēl nekad nebiju bijusi. Vispār es Rīgā esmu ļoti reti, patiešām reti tāpēc šis man bija liels piedzīvojums.
Šajā laikā Vērmanes dārzs nebija tāds kādu to biju iztēlojusies, bet man teica, ka tad kad cilvēku šeit neesot tik daudz tad vis ir tā kā tam jābūt. :)
Vēlāk mani aizveda līdz 11. novembra krastmalai kur arī rosījās visi cilvēki. Krastmala bija svētku centrālā vieta, vismaz ta varēja spriest pēc cilvēku pieplūduma.

Svētku laikā cilvēkiem bija iespēja pārbaudīt savas zināšanas par Rīgas svētkiem aizpildot aptaujas anketu ar daudz un dažādiem jautājumiem par un ap Rīgas svētkiem. Aizpildot anketu tev piešķir Rīgas svētku nozīmīti, bet ja uz jautājumiem atbildi pareizi tad noteikti ko vairāk, bet to zin tikai tie kas ir īsti zinātāji par šiem svētkiem.
Krastmala šajā diena bija garāka ēdama iela kā to visu laiku slavēja televīzijas cilvēki un ne par velti, tik tiešām tā bija. Tie kas redzēja svētkus pa televizoru zin, jo tik pat kā visas ielas garumā bija izvietoti galdiņi un teltis kurās tika gatavoti visdažādākie ēdieni un pasniegti dzērieni. Vis ko sirds šajā dienā varēja kārot.
Uz vanšu tilta sāka pulcēties cilvēki, jo tūliņ, tūliņ bija jāsākas lidotāju šovam.
Visu cilvēku galvas bija pievērstas debesīm, jo visu acis priecēja profesionāli trīs lidotāji, to starp arī viena sieviete.
Demonstrējumi bija iespaidīgi, bet pats iespaidīgākais cilvēkus gaidīja vakarā kad Igauņu pilots Jurģis veica triku palidojot zem Vanšu tilta.
Paralēli koncertiem kas notika uz lielās skatuves norisinājās ari dažādas sacensības, paraugdemonstrējumi, gatavošanās nakts skrējienam un vēl daudz dažādu interesantu lietu.

Pa ielām staigāja cilvēki kas bija tērpti gadsimtu vecos tērpos un izskatījās pēc īstiem džentlmeņiem un pieklājīgām dāmām.
Uz dažādām ielām norisinājās mazi svētki, modes skates un muļķīgi priekšnesumi kas cilvēku sējās radīja smaidu visai dienai. :)
Nogājām arī gar ēku kuras fasādes sejas ir iespējams redzēt filmā par Latviju.
Šos iespaidus nav nemaz tik viegli izstāstīt. Varu tik pastāstīt sīkumus un pašu galveno varbūt aizmirst, bet apmeklēt Rīgas svētkus domāju ir to vērts.
Dienu patiešām izbaudīju un liels paldies man protams jāsaka diviem, patiešām foršiem un labiem cilvēkiem ka piekrita ar mani šo dienu pavadīt un iepazīstināt mani ar Rīgu - Paldies Jums Liels. :)

Sporta spēles Stendē.

Neesmu gan liela sportiste un pate šajās sporta spēlēs nepiedalījos, toties esmu patstāvīga līdzjutēja :D
Šīs sporta spēles mani noveda pie viena secinājuma - Futbolistam ir jāprot spēlēt ne tikai futbols, bet arī strītbols, volejbols un tautas bumba.
Protams vel jau papildus ir stafetes un citas aktivitātes, bet pamata bija tieši šīs.
<----Kopā ar vienu no sportistiem "nu uztaisi ar mīļo brāli vienu bildi, nu uztaisi". sanāca trīs. :D Diena bija izdevusies laba un karstums bija neizturams, bet Stendinieki bija parūpējušies par to lai sportisti varētu atveldzēties pēc nogurdinošām spēlēm karstajā saule.Šeit jau nav daudz ko rakstīt tāpēc pārsvarā vis būs bildēs. :)

Tautas bumba. Neatceros gan precīzi, bet vieta laikam bija visai augsta. :)


Volejbols. Zēni cīnījās godam, bet laikam bija pārāk noguruši spēlējot futbolu. Viņiem sanāca vairākas spēles pēc kārtas.

Strītbols. Te gāja interesanti. Tad spēles bija, tad atkal nē. Izsauc uz spēli un tā nenotiek. Katrā gadījumā jautri. :D (nabadziņi)

Futbols. Veiksmīgi gūti vārti un uzvaras prieks. :)


Katrs meklē iespēju atveldzēties. Mūsējie jau protams to garām nelaida. :)

Dienas nobeigums. Es jau protams līdz beigām gan nepaliku, jo vakarā bija paredzēti citi plāni toties lielie sportisti mājās atbrauca gandarīti un priecīgi. Tā tik' turpināt. :)

Braucam makšķerēt. [Ašā ideja]

Jau atkal kārtējais vakars. Sēžam un protams neko nedarām.
- Braucam makšķerēt..?!
* Braucam!
- Nopietni, braucam?
* Tik uz kurieni?

Kārtējā ašā ideja un es jau protams savu mazu labumiņu no tās meklēju.
Nav jau tā, ka makšķerēt man nepatīk, bet ja to tā īsti nepieprot tad jau nekāda prieka nesanāk.
Sapakojāmies un dodamies ceļā. Nav jau nekur tālu, te pat, Abavā. :)
Mans labumiņš un prieks no brauciena - Sventes dzirnavu kreisais krasts (ja brauc no Stendes).
<---- Lūk dzirnavu siena. Protams no šīs puses nebija labākā vieta no kuras apskatīt dzirnavas, bet nevar teikt, ka bija slikti. Mūsu pašu Virbupes kreisā krasta dzirnavu drupas nav īpaši daudz un ir arī redzama cilvēku darbība, bet tomēr no šis puses vel nekad nebiju bijusi.
Pamats zem kājām ir tik cik nu viņa tur ir palicis, pārējais vis ir vairāk vai mazāk pliki dēļi (puvuši un saplēsti) un ūdens, kas protams ir neatņemama dzirnavu sastāvdaļa.
Šis kreisais spārns, ja to tā tagad var saukt ir kalpojis kā turbīnu novietne vai nu kā viņas agrāk sauca. Cik nu daudz es no mehānikas saprotu, bet mani pārliecinošie avoti ziņo, ka tā ir bijis. Tad nu ticam uz vārda. :)
Spriediet paši, izskatās vai nē pēc turbīnas, bet to jau vairs precizēt varēs tiešām zinošs cilvēks.
Tālāk bij' jāizbrien cauri nelielam krūmu un nātru šķērslim, bet kad tas tika darīts mēs nonācām pie pavisam necila ūdenskrituma. Es domāju, ka tas pat neskaitās ūdenskritums, bet manās acīs tas vienmēr tāds būs :D
Mazliet tur pastāvējām un paspriedelējām par to kā agrāk šeit ir bijis un žēl, ka nav iespējas tikt otrā pusē neaizbraucot uz otru pusi.
Paskatījāmies pulkstenī un tas rādīja jau gandrīz astoņi.
Jādodas makšķerēt, bet iesākumā vel laba vieta jāsameklē.
Īsto vietu atrast izrādījās nemaz nav tik viegli tāpēc vēl mazliet novirzoties no kursa mēs izbraucām cauri Valgalei (jeb Valdgalei), kurš lai vairs atceras ka īsti bij' rakstīts uz zīmes, jo izrādās, ka Talsu apkārtnē ir divi šādi pagasti tik nosaukumā atšķiras viens burts.
Tad no prom no novirzes. Izdomājām un atradām puslīdz labu vietu makšķerēšanai. Skats ideāls un tieši pie Abavas dīvainajiem, bet interesantajiem līkumiem.
Ak jā, apskatījām arī mūsu necilās Virbupes ieteku Abavā. Par kādu stipru upi tā tomēr kļūst.

Kad jau tā kārtīgi sapratu kā darāma tā lieta kas saucās makšķerēšana, tad arī laiks skrēja nemanāmi un man pat bija jautri :)
Tiešām, laiks paskrēja nemanot. Kad jau grasījāmies beigt iemetām aci pulkstenī un izrādījās, ka jau ir pusvienpadsmit. :D
Salikām mantas bagāžniekā un devāmies ceļā. Ar izbraukšanu bija pagrūti, jo lietus bija izskalojis pamatīgas bedres, kas apgrūtināja braukšanu, bet tikuši galā ar grūto uzdevumu mēs dodamies tālāk.
Mājās bijām vienpadsmitos un pārguruši iegājām gulēt.
Laiks pavadīts jautri un labi. Es beidzot iemācījos normālāk makšķerēt un arī pludiņu vairs ar lielu plunkšķi ūdenī nemetu (tas biedējot zivis).
Galvenais jau tas, ka mēs interesanti pavadījām laiku un to pavadījām kopā. :)

P.S. Nākotnes plāns - Šādi braukāsim biežāk. :)

Engures ezers.

Vēl nekad iepriekš nebiju bijusi Engures ezerā un pat ne tā tuvumā. Man jauns piedzīvojums.
Man par lielu brīnumu, patiešām, ezers izrādījās ļoti liels, ļoti. :D
Uzkāpām skatu tornī lai pilnīgāk pārredzētu ezeru, bet pat no torņa īsti otru ezera galu nevarēja saredzēt.
Ievērojām kādu cilvēku bariņu ar mācītāju nopakaļ, kas iznāca no niedru biezokņa. Tur bija koka tilts pāri visam ezeram uz kādu, tur pat blakus esošo salu.
Izlemjam, ka dosimies apskatīt kas tur ir.
Tilts ne visai drošs un citviet pat sašķiebies un saplīsis.
Pārvaram savas bailes un tomēr dodamies iekšā. Visu mūsu ceļu pa tiltu mūs pavadīja gids - mazs putnēns. :D
Kad nonācām tilta otrā galā sala izrādījās pavisam purvaina tāpēc iekļūt meža bija mazliet apgrūtinoši.
Apskatījuši salu nospriedām, ka šeit atpūšas makšķernieki, jo krasts ap salu pilnībā bija aizaudzis ar niedrēm.
Dodamies atpakaļ. Vēl pa ceļam paspēju apbrīnot Skaistās ūdensrozes, kas šajā ezerā patiešām netrūka.
Tālāk devāmies uz Mērsragu, jo mašīnai vajadzēja ieliet benzīnu. Pēc tam taisnā ceļa uz otru Engures ezera pusi.
Otrā pusē vairāk ko apskatīt.

• Savvaļas govis (ganās lai saglabātu dabisko ezera ainavu)
• Lilliju taka (Ko tā arī neapskatījām)

• Daudz savvaļas truši (nebija iekļauti apskatāmo sarakstā)

Otrs ezera krasts iekārtots puslīdz labi. Atpūtniekiem patiktu un arī nometnes taisīt būtu iespējams.
Sameklējam taku kas ved taisnā ceļā pie savvaļas govīm, bet izrādās, ka tas taisnais ceļš nemaz nav tas īsākais, jo govis un zirgi iemīļojuši ezera pašu tālāko galu.
Ar pēdējiem spēkiem tiku līdz galam un ieraudzīt, neieraudzīju neko īpašu. Daudz no parastās Latvju brūnaļas neatšķirs. :D
Atpakaļ ejot ceļš likās īsāks, bet tā jau vienmēr liekas.
Nonākuši līdz mašīnai vēl uzmetām pēdējo skatu ezeram un dodamies mājup.

P.S. Pabraukuši kādu gabaliņu aiz mājas ieraudzījām mazu melnu zaķīti. apstājamies un prātā iešāvās stulba, bet jautra ideja. "Noķeram zaķi un vedam mājās. Neviens jau nav rakstījis parametrus kādam jābūt suvenīram." Par nožēlu vai par laimi zaķītim, mēs viņu nenoķērām. :D
Pārsmējušies līdz nemaņai braucām mājas. Diena izdevās veiksmīga un laiks tika pavadīts jautri. Tas jau ir pats galvenais. :)

Orandža, bet Zaļā saule.

Zaļā saule

30 gados K. Zemdega pieminekļus veltījis cīnītājiem par tautas brīvību, bet 1996. gadā pieminekļus atklāja Saules zīmēs: Kolkas ragā uzstādīja “Zilo sauli”, bet Strazdē uz rajona robežas- “Zaļo sauli”, pieminekļa pamatnē tika iekalti vārdi “Latvijas saulei!” Atklāšanas runu teikt tika aicināta Vaira Vīķe Freiberga – unikālo “Saules dainu” autore.

No garā maršruta saraksta Zaļā saule bija otrais apskates objekts, bet pat atrodoties saraksta sākuma mēs viņu aizmirsām - vienkārši nebija pa ceļam.

Tad nu sagadīšanās pēc mēs
tur pat netālu atradāmies vakar un man par lielu pārsteigumu mēs uz turieni aizbraucām.
Nav jau protams nekas dižs un iespaidīgs, lai gan tā taču ir piemiņas zīme. Šādi objekti manuprāt arī ir jāiekļauj pie apskatāmajiem objektiem.
Nav jau daudz ko stāstīt, bet skats kas paveras no saules zīmes ir iespaidīgs.
Saules zīme atrodas nelielā kalniņa un kad gājām lejup, starp priežu audzēm pamanījām, ka tieši šajā vietā aug daudz sēņu - sviesta bekas konkrētāk laikam. :)

Viena vieta sēņošanai. :D


P.S. Jāizveido grāmata par Latvijas apskatāmajām vietām, konkurēsim ar 2006.g. grāmatu "Latvija" :D

Sapņu ezers.

Mazliet mistērijas un liela deva intereses.
Šīs sajūtas mūs veda taisnā ceļā uz leprozoriju. Brauciens jau kārtējo reizi norisinājās pa grants ceļu, bet pēc neilga brauciena mūsu skatiem pavērās zīme kas norādīja, ka
pa labi mežā atrodas ezers - Sapņu ezers. Nolemjam uz neilgu laiku novirzīties no kursa un paskatīt šo ezeru.
Ceļš nav patīkams un nākas mūsu braucamo atstāt sākuma, jo dubļu kārta kas sedza ceļu bija diezgan pabieza.
Tālāko ceļu turpinājām kājām un atkal pierādījās, ka Talsi ir pakalnu pilsēta. Kalns pamatīgs un stāvs. Lai tiktu līdz ezeram tev ir trīs iespējas, kāpt pa stāvām kāpnēm kas nav ideālā stāvokli, noskriet vai palikt augša un līdz ezeram netikt. Es izvēlējos nokāpt, bet atpakaļceļš bija grūts, jo kāpiens atpakaļ nenācās viegli. :D
Ezers uz mums atstāja lielu iespaidu un mēs pat tajā atradām savu mistēriju. Visai interesanti ja nezini kas tas ir, bet beigas mūs var pārņemt vilšanas, jo tas var izrādīties kaut kāds plastmasas gabals.
Tad nu īsti galvas par to nelaužot mēs kāpam atpakaļ un devāmies tur kur bijam ieplānojuši jau sākuma - uz leprozorijas baznīcu. :)

Pilis un Muižas

Dodamies ceļā un pulkstenis rāda mazliet pirms vieniem. Sakuma plāna ietilpa vien trīs vietas ko apmeklēt:

• Stendes muiža
• Oksles muiža
• Zaļā saule

mazliet vēl paspriežam un nolemjam lai ceļš būtu pilnīgāks iesākumā dosimies apskatīt Rūmenes muižu. Zinādami, ka iekšā mūs nelaidis apskatām to no ārpuses un apbrīnojam tas skaistumu tā pat.

Rūmenes muiža (tgd viesnīca bagātniekiem) ----->


Mazliet papriecējuši acis dodamies tālāk, jo plāna ietilpa Oksles muiža. Ceļš nebija no vieglākajiem, jo vis apkārt vieni vienīgi lauki un tīrumi un vienīgais transporta līdzeklis kas visbiežāk šo ceļu izmanto ir traktors. :D Tad nu pārvarot līkumainos ceļus un negaidītās bedres mēs nonācām uz šosejas. Uz šosejas neuzturējāmies ilgi un tūliņ pat jau atkal nācās nogriezties, atkal jau uz grants ceļa. Apkārt nekādas dzīvības, meži un lauki, bet te pēkšņi parādās māja kurā
jautri cilvēki māj ar rokām kad pabraucam garām. Tad nu beidzot mēs atrodam meklēto -
<---- Oksles muiža. Lai gan sākumā šķiet, ka vieta nav apdzīvota mēs tomēr kļūdāmies, jo visapkārt ir mājas kurās uzturas cilvēki un pat suņi, kuri mūs nelabprāt sagaidīja. Protams arī šeit mūs iekšā neviens nelaida un mēs pat nemēģinājām. Protams es kā bailule kam no tadā nieka kā suns ir bail bikstīju līdzbraucēju ātrāk doties prom no turienes. Muiža jau skaista un vēl kaut kad nesen esot tikusi apdzīvota, bet tagad pavisam pamesta un vienmuļa. Protams kā jau visām vecām muižām un pilīm arī šī neiztika bez savas alejas kas veda no lēzena kalna leja un bez apļa kur senāk mēdza apgriezties ratu pajūgs.
šeit nemaz nav jēgas salīdzināt ar Rūmenes muižu kura starp citu ir restaurēta un atjaunota. Tagad tur bez iepriekšējas brīdināšanas savu kāju spert nedrīkst.

Tad nu kāpjam atpakaļ uz motorollera un braucam tālāk. Nākošā pietura gabalu atpakaļ - Cēre.
Atkal ceļš līkumots un izbrīna mūs ar daudz atstātam metāla konstrukcijām kas agrāk ir kalpojušas kādas ēkas vai vienkāršas celtnes - šķūņa stabilizēšanai.
Ceļš ne visai patīkams, jo pa ceļam ir ne tikai lielas bedres, bet arī pamatīgi laukakmeņi kas braukšanu padara jo īpaši grūtu.

Izbraukājuši līkumu līkumus nonākam Cērē kur saprotam, ka tā sauktā Cēres muiža tagad ir pārtapusi par Cēres skolu. Mazliet apbēdināti par atklājumu samierināmies vien ar ēkas apskati no ārpuses. Skola (muiža) pavisam necila, krāsa drūp nost, bet toties logi nomainīti.
Tur pat skolas priekšā viņiem ir neliels un necils dendroloģiskais parks kuru gan apskatīt nedodamies. Cēre ir no tiem mazajiem pagastiem
kuriem ir izliktas norāžu zīmes un sekojot vienai

tādai mēs nonācām krustojumā kurā nolēmām, ka tālāk mēs dosimies uz Zenti. Nezinām kas tur ir un kā tur nav, bet jabrauc tak' ir tur kur nekad neesi bijis. Pa ceļam mūs pavada veca smaidoša kundzīte kura pamāj labdienas. :)
Lielākoties visu šo braucienu mēs pavadījām uz grants ceļiem un arī ceļš uz Zenti nebija izņēmums.
Iebraucot Zentē mūs vairs nepārsteidza tas, ka arī Zentes pils (uz citām norādēm - muiža) tagad ir skola. Piebraucot pie skolas mūs sagaida ne visai priecīgas sejas, tāpēc ilgi tur neuzturamies un dodamies tālāk.
Pirms pavisam aizbraukt no Zentes mēs nolemjam apstāties pie veikala, mazliet atpūsties un izdomāt uz kuru pusi tad nu tagad doties.
Paskatāmies pulkstenī un tas rāda piecpadsmit minūtes pāri diviem.
Joka pēc izdomājam, ka brauksim tieši līdz šosejai, bet par nelaimi man, jo es sēžu aizmugurē un visi putekļi tiek man, ceļš līdz šosejai atkal ir grants ceļš.
Uzbraucot uz šosejas pa ceļam vēl paspējām apskatīt putnu mājas kas bija saceltas kādā ezerā pa ceļam.
Pielejam mazliet degvielas un braucam tālāk.
Nākošo pa ceļam atklājam Dursupes pili. Tā nu bija nocietināta un redzēt varēja tikai no šosejas, bet tomēr izlēmām, ka nobrauksim arī gar sētu. mūris pamatīgs un vārti visai grezni, vienīgi mazliet padrupuši.
Šī pils no visām atšķīrās ar to, ka šeit dzīvoja vesela ģimene, jo pild pagalmā bija ierīkots ērnu laukums, tur pat netālu paliels baseins. Vispār gana iespaidīgi.
Īsumā par piļu un muižu apskati tas arī vis. Piedzīvojums bija patiešām vienreizējs un atgriežoties mājās mūs pārņēma patīkams nogurums. Ieturējām vakariņas un jau plānojam kur doties tālāk. Ko varam apskatīt.
Bet nu pašam nobeigumam mūsu gala slēdziens kādam vajadzēja izskatīties mūsu maršrutam un karte ar visu garo maršrutu kura daži punkti nav iekļauti šajā aprakstā. :)


Tātad maršruts nobeigumā iznāca šāds :

• Rūmenes muiža
• Oksles muiža
• Cēres muiža (tgd skola)
  
• Zentenes pils,muiža (tgd skola)
• Dursupes pils
• [...]

Kā jau var redzēt maršruts bija garš un apskatījām mes vēl daudz interesantu vietu :

• Zirgaudzētavu
• Nurmuižu (neiekļauts šeit, jo piekļut bija neiespējami.)
• Dienliliju dārzs
• Velna pēda
• Sapņu ezers
• Amendas kaps
• Leprazorijas baznīca (neomulīga vieta)
  

Tris dienas. [Part 3]

... Iezvanās telefons un ašā ideja klāt - Paliekam pie ezera. Kur, Kad - nezinu, izdomāsim. :D
Tad nu nepilnas pusstundas laika aptuveni un nepilnīgi izdomājam ko darisim un kur brauksim. Pirmā doma, paliksim pie ezera, drīkst vai nedrīkst-nezinām, bet braucam, tad jau redzēs kā būs.
Ap kaut kādiem septiņiem izbraucam, mašīnas pilnas, braucam. Ceļš nebija garš, bet apstājamies pie ezera. Cilvēku nav daudz, ir pāris kempinga mājiņas un vieta ugunskuram. Jautajam vai šeit var palikt ar teltīm, neviens konkrētu atbildi mums nespēj dot. Zēni paiet gabaliņu uz mājiņu pusi, bet ari tur nav ne viena kam varētu pajautāt. Vienīgā cerība un iespēja kaut ko noskaidrot bija kāds vīrietis kurš blakus kempinga mājiņai mašīnā snauduļoja. :D
Neko, apsēžamies un pēc piecu minūšu spriešanas nolemjam braukt tālāk - uz jūru.

-Braucam? - Braucam!

Ceļš pagarš un ļoti līkumots. Kādu laiciņu pavadām aiz smagās mašīnas, jo tai grūtības sagādā asie līkumi kurus viņa centās izbraukt izmantojot abas ceļa joslas. Kad beidzot izdevās smago mašīnu apdzīt atkal varējām braukt normālā tempā.

Nonācām krustojumā un tieši pāri ceļam zīme kas norāda uz jūru, bet problēma - Pilnīgi visas mūsu cerības tika apgāztas. Aizliegts celt telti, veidot ugunskura vietu un iebraukt ar mašīnām. Esot kāpu teritorija. Griežam mašīnu riņķi un braucam uz Mērsraga pusi cerība pa celam satikt kādu kas mums varētu parādīt virzienu kur varam braukt.
Visi kam jautājam kā viens stāstīja, ka uz atpakaļu braucot pirmajā krustojumā pa kreisi. Beigās izrādījās, ka visi mūs sūtīja uz vietu kur jau bijām apstājušies. Nolemjam, ka neklausīsim zīmi un braucam iekšā.
Paklausām kādas sievietes teiktajam un apstājamies pie vienas privātmājas. Zēni, lielie drosminieki, apņemas doties un pavaicāt vai šeit maz drīks palikt. Izrādas, ka pa celu gar to pašu māju ir gan galdiņi, gan arī ugunskura vieta.
Mašīnu atstājam tur pat pie mājas un savākuši visas savas mantas dodamies uz priekšu. Izrādās, ka mājas saimniece nemeloja un vieta tiešām ir. Un pats galvenais, ka DRĪKSTĒJA. :)
Esot galā saprotam, ka pulkstenis rāda jau gandrīz deviņi tāpēc ātri izkravājamies un saceļam teltis lai vēl paspētu izbaudīt jūru un paskatīties saulrietu.
Teltis uzceļam veiksmīgi un nu jau skriešus uz jūru. Ūdens pasakaini silts. Jautrībā un muļķībās pavadām vakaru.
Pienācis jau laiks vakariņot un visiem jau gribas ēst, tad nu sēžamies pie galda
un kopīgiem spēkiem kaut ko uzmeistarojam.
Ar vakariņām visi ir apmierināti un spēkus uzkrājusši atkal dodas jūras krastā.
Saulriets bija vienkārši fantastisks, stāvējām kādas piecas minūtes un skatījāmies. Vēlāk gan
Dažiem sagribējās papeldēt mēness gaismā tāpēc visi atkal metās ūdeni.





Tikko kā pazuda saule vienām galvā iešāvas izcila doma - Ejam fotografēties? :D Nedrīkstēja jau atteikt. Tad nu izdabāju dažām kaprīzēm un atkal bija miers.
Atlikušo vakaru un daļu nakts pavadījām sēžot pie galdiņa un runājot.
Aizmirsu piebilst, laiks bija silts un tas nozīmēja vien to, ka bijām izkarsējušies guļot teltīs. Otrā rītā pamodāmies, jo teltis bija šausmīgs karstums. Kamēr pārējie guļ, nolēmām mazliet pastaigāt gar jūru. Staigājot aizgājām patālu. No rīta ūdens mazliet pavēss, bet ne tik auksts lai nenobaudītu rīta peldi. Fantastiski. :)
Jau no paša rīta sastapām divus cilvēkus kas mūsuprāt gāja makšķerēt, bet īsti gan saprast nevarēja.
Izstaigājušies lēnām gājām atpakaļ uz teltīm. Tad jau visi bija augšā un pamazām kravājās.
Pa to laiku kamēr kravājām savas mantas cits bija paspējis iemukt mežā un nogaršot pirmās mellenes. Teicās esot garšīgas. Būs vien jātic, jo pašiem laika nogaršot nebija, jo bija jākravājas.

Kamēr pakojām mantas mums apraudzīt atbrauca kāda mašīna. Vīrietis noskatījās, ka kravājamies un aizbrauca. Laikam pārbaudīja vai atstājām aiz sevis kārtību.
Tad nu beidzot kad bijām sakravājušies vienojāmies, ka šoreiz gan sacensības nerīkosim un brauksim normāli, jo visi bija nogurusi. Citam visa nakts tik pat kā negulēta. Ta nu noslēdzās manas trīs dienas. Jautri pavadīts laiks un patīkams nogurums. :)